01/09/2026
KO SEVĪ GLABĀ KAILASA KALNS?
Es uzreiz gribu pateikt, ka Kailasa kalns manā apziņā ir ienācis jau kādu laiku. Caur grāmatām, netiešām dzīves situācijām, dažādiem stāstiem un sakritībām,caur manis pašas dzīvi un darbu. Ja godīgi, ilgu laiku tam nepievērsu īpašu uzmanību. Bet ir lietas, kuras sāk atkārtoties tik ilgi, līdz tu beidzot tās pamani. Un tad, kad pēdējās dienās kļuvu par netiešu liecinieci dažādiem notikumiem un cilvēku redzējumiem saistībā ar Kailasu, es sāku klausīties citādi.
Es negribu apgalvot, ka tas, ko šeit rakstīšu, ir objektīva patiesība. Tas ir mans redzējums un informācija, ko saņēmu no pašas dziļumiem. Kaut kas, kas šobrīd nāk caur manu apziņu un savienojas vienā veselumā kā doma. Tu vari to paņemt, ja rezonē, bet Tu vari to arī atstāt. Es domāju, ka arī Tu to sajutīsi sevī.
Pēdējās dienās klausos dažādos cilvēku redzējumos par Kailasu, par notikušo katastrofu un tās iespējamo simbolisko nozīmi.
Ir tādi, kuri runā par informāciju, kas ienāk no augšas, par augstāku apziņu, jaunām frekvencēm, Radītāja enerģiju un kaut kā jauna ienākšanu cilvēces apziņā.
Bet man, klausoties to visu, arvien spēcīgāk ienāk gandrīz diametrāli pretēja sajūta.
Es redzu kaut ko daudz arhaiskāku, dziļāku un fundamentālāku, kas atrodas nevis virs mums, bet zem visa, ko cilvēce pa šo laiku ir uzbūvējusi.
Zem sistēmām, priekšstatiem, kontroles un zem apziņas ķermeņa dzīlēs Un es teikšu arī zem Kailasa un tajā iekšā un zem zemes un pāri tai.
Teikšu skaidrā valodā: man arvien vairāk šķiet, ka jau no pašiem cilvēces pirmssākumiem, tās izveidotajā stāstā (iekārtā) ir notikusi gadsimtiem ilga un dziļa sievišķā principa apspiešana.
Un es šeit nerunāju par sievietēm kā par dzimumu, kaut ir arī tas.
Es runāju par arhetipisku, gandrīz mītisku principu — par dzemdi, simbolu plūsmu, cikliskumu, nezināmo, instinktīvo, intuitīvo, nepieradināto un to dzīves daļu, kuru nav iespējams līdz galam izmērīt, strukturēt un kontrolēt, bet kas tāpat ir dzīvs un elpo un vienkārši ir.
Mēs esam uzbūvējuši pasauli, kurā viss ir jāizskaidro, jānosauc, jāizmēra, jāvada un jāparedz. Mēs vēlamies garantijas. Mēs gribam zināt, kas notiks rīt. Mēs cenšamies kontrolēt ekonomiku, politiku, cilvēku uzvedību, dabu, savu dzīvi, savu ķermeni un pat garīgumu. Mēs gribam, lai arī Dievs un Visums darbotos pēc sistēmas, kuru spējam saprast, pieņemt un izkontrolēt, mēs lūdzamies un manifestējam ar afirmācijām un mantrām.
Bet dzīve nedarbojas pēc sistēmas, kuru ir radījis cilvēks.
Arī Kailass ne, tāpēc to sargā, lai TAS, kas ir tur un kas tur elpo paliek tur un nepārņem cilvēka radīto pasauli...
TAS, kaut kas, nav ne gars ne būtne, bet tam ir liela klātbūtne un tā klātbūtne rodas ikkatrā, kas ar kalnu sastopās kaut vai distancēti. Varbūt arī tagad.
TAS vēro. Tas ir kaut kas tik arhaisks un labāk nekustēties, kad tas elpo... aiz cieņas, lai nekļūtu pamanāmam, jo kad tas Tevi ievēros, Tu par to domāsi un nevarēsi izlikties, ka tur TĀ nav.
Un tad man parādās dambja tēls.
Dambis kā mūsu kolektīvā apsēstība ar kontroli. Mūsu nepārtrauktais troksnis: domāšana, analizēšana, skaidrošana, lūgšanas, mantru skaitīšana, rituāli, programmas un sistēmas un nemitīgā vēlme, lai kāds ārpus mums pasaka, kas ir patiesība un kā mums jādzīvo.
Ar šo troksni ir grūti sadzirdēt to, kas ir sens, pārpasaulīgs un dabisks un kas par sevi liek manīt, kad esam parasimpātiskās nervu sistēmas režīmā.
Un man šeit kļūst svarīga doma par tumsu.
Lielu dobju, dziļu, arhaisku, bet siltu tumsu...
Tumsu, kas nav ļauna, bet ļoti dziļa.
Tumsa zemē, kurā dīgst sēkla.
Tumsa dzemdē, kurā rodas dzīvība.
Tumšie okeāna dziļumi.
Tumsa naktīs, kurā mēs atjaunojamies.
Tumšs ir tas, ko vēl neredzam, bet tas nenozīmē, ka tur nekā nav.
Mēs esam iemācījušies tik ļoti tiekties pēc gaismas un pacelšanās, pēc augstākām frekvencēm un augstākām apziņām, ka esam sākuši baidīties no visa, kas nav uzreiz redzams, saprotams un kontrolējams.
Manā redzējumā tas saslēdzas ar Šakti principu, kā ar spēku, kuru nav iespējams līdz galam pakļaut un paredzēt. Tas ir kustība, dzīvība, plūsma un mūžīgā transformācija.
Spēku, kas neprasa atļauju būt, bet no kura cilvēce tiek atrauta un ko tā mācās mēģina strukturēt, ierobežot un kontrolēt, arī dziļi iekšēji sevī.
Jo tas, ko nevar kontrolēt, biedē sistēmu, kura ir balstīta uz kontroli un bailēm un katra "tumsa" tiek pasludināta par draudu.
Un tieši šeit manā redzējumā parādās arī Kālī. Ne kā ļauna dieviete vai spēks, kas nāk sodīt cilvēci, bet kā Šakti tās nepieradinātajā un radikālajā formā. Kā spēks, kas iznīcina to, kas vairs nav dzīvs un autentisks — ilūzijas, pieķeršanos formām, kas nekalpo dvēselei, bet kuras cenšamies saglabāt tikai tāpēc, ka baidāmies no pārmaiņām. Mēs labprāt pieņemam maigo un skaisto dievišķā sievišķā tēlu, bet Kālī mūs biedē, jo viņas priekšā nav iespējams izlikties un saglabāt ilūziju par kontroli.
Un iedomājies. Kas notiktu, ja šī kontrole sāktu zust?
Mēs to automātiski uztveram kā katastrofu.
Kā kaut ko nepareizu. Kā zīmi, ka viss brūk.
Bet daudz bīstamāk ir bezgalīgi turēt kontrolē kaut ko dzīvu tikai tāpēc, ka baidāmies no tā spēka, bet jo vairāk turi, jo lielāka spriedze unw spēks akumulējās.
Jo upe, kuru aiztur, nepārstāj būt upe.
Spēks, kuru apspiež, nepārstāj eksistēt.
Agrāk vai vēlāk tas atrod ceļu.
Jebkādu ceļu.
Es, protams, nerunāju par konkrēto Nepàlas traģēdiju kā sodu vai apzinātu dievības vēstījumu. Cilvēku nāve un ciešanas man nav materiāls, ar kuru dekorēt savas garīgās teorijas. Taču šis notikums man personīgi ir atvēris ļoti spēcīgu simbolisku jautājumu par mūsu attiecībām ar spēkiem, kurus mēs cenšamies pakļaut.
Man šobrīd ļoti spēcīgi saslēdzas tieši Šiva un Šakti: divi galvenie radības pamatprincipi, kuri nevar pastāvēt viens bez otra — apziņa un spēks, klusums un kustība, forma un plūsma, ietvars un tas, kas šim ietvaram nepārtraukti liek mainīties.
Radīt struktūras nav slikti un kļūdaini, tās palīdz prātam orientēties. Kļūda ir tad, kad sākam ticēt un vadīties tikai no struktūras vien un uzskatām, ka struktūra var eksistēt bez satura ka apziņa var pastāvēt atrauta no spēka, kas to uztur dzīvu.
Tāpēc es arvien mazāk domāju, ka cilvēcei vajadzīga vēl viena “jauna operētājsistēma”, vēl viena ideoloģija, vēl viena garīgā metode vai vēl viens guru, kuram sekot.
Tie ir kārtējie vīrišķās paradigmas atribūti, kas palīdz "noturēt" šo pasauli.
Bet tad, kad mēs beidzam visu turēt, kaut kas pats sāks ieņemt savu dabisko vietu un veidojas... Šrī Jantra (Sri Yantra) katra sirdī individuāli un tur satiekās patiesais līdzsvars.
Un tas ir tas, kas man šobrīd rezonē ar Kailasu.
Nevis vēl vairāk pacelties virs sevis un aizbēgt augstākās garīgās dimensijās, bet sastapties ar to, ko tik ilgi esam turējuši zem sevis un sevī neatkarīgi no dzimuma?
To, ko esam nosaukuši par haosu tikai tāpēc, ka nespējām to kontrolēt un nu tas ir kļuvis nevaldāms?
To, ko esam apspieduši, jo tas neiederējās ierastajās sistēmās.
To arhaisko principu, kas nav ne labs, ne ļauns, bet vienkārši ir, tieši tāpat kā pastāv gravitācija, ūdens, kas plūst tur, kur tam tiek dota telpa.
Tas vienkārši ir.
Varbūt kontroles zaudēšana patiesībā ir atbrīvošanās no ilūzijas, ka mums tā jebkad ir pilnībā piederējusi?
Un man šķiet, ka tā varētu būt iespēja iemācīties dzīvot citādās attiecībās ar vēl vienu spēku, kuru tik ilgi esam centušies pakļaut.
Un ja pavisam godīgi, tad varbūt Kailass nekad nav bijis tikai Šivas kalns. Varbūt mēs pārāk ilgi esam skatījušies uz dzīvi caur Šivas prizmu, tikai uz virsotni un pārāk maz to, kas ir dziļumā? Varbūt Šivu mēs esam iemācījušies nosaukt un pielūgt, bet Šakti — spēku, kas visu kustina, dzemdē, pārveido un atkal pieņem sevī — mēs esam iemācījušies kontrolēt un patērēt, patērēt, patērēt.
Domāju ,ka tieši tas ir tas līdzsvars, ko mēs tik ilgi esam meklējuši ārpus sevis.
Šādi Kailass šobrīd runā manā simboliskajā valodā un iespējams arī ar Tevi
Paldies. 🌑🏔️🌊
