10/08/2026
Dažkārt abi zina, ka vajadzētu aiziet. Abi to jūt.
Abi redz, ka vairs neizdodas sarunāties tā, kā kādreiz. Vienas un tās pašas sarunas atkārtojas atkal un atkal. Strīds sākas par traukiem, naudu, bērniem vai telefonu, bet beidzas ar kaut ko pavisam citu:
“Tu mani nekad neesi sapratis.”
“Tev es vairs neesmu svarīga.”
“Es vairs nezinu, kā ar tevi runāt.”
Un tad kāds pasaka:
“Mums laikam vajadzētu aiziet uz pāru terapiju.”
Otrs klusē.
“Varbūt.”
Un ar šo “varbūt” dažkārt paiet vēl gads.
Jo uzsākt attiecību terapiju nozīmē atzīt kaut ko tādu, ko negribas atzīt:
ar saviem spēkiem vairs neizdodas tikt galā.
Tas var būt ļoti sāpīgi.
Īpaši cilvēkam, kurš visu mūžu ir pieradis savas problēmas atrisināt pats.
Taču ir vēl kaut kas.
Cilvēki bieži baidās ne tikai no terapijas. Viņi baidās no tā, kas tajā varētu kļūt redzams.
“Ja viņš visu izstāstīs, ko terapeits par mani padomās?”
“Ja viņa pateiks, cik nelaimīga ir, varbūt terapeits sapratīs, ka esmu vainīgs pie visa.”
“Ja mēs beidzot skaļi pateiksim to, ko mājās tik ilgi noklusējam, vai vispār vēl varēsim palikt kopā?”
Un varbūt visdziļākās bailes ir pavisam citas:
“Ko darīt, ja mēs atklāsim, ka viens otru patiešām esam pazaudējuši?”
Tāpēc dažkārt vieglāk ir palikt strīdā nekā doties uz terapiju.
Strīdā vismaz ir pazīstama kārtība.
Viens uzbrūk.
Otrs aizstāvas.
Viens paceļ balsi.
Otrs aizveras.
Viens aiziet prom.
Otrs paliek ar savām dusmām, bailēm vai bezspēcību.
Pēc tam abi klusē.
Un pēc pāris stundām vai dienām dzīve turpinās.
Līdz nākamajai reizei.
Attiecību terapija šo pazīstamo kārtību izjauc.
Jo terapeita uzdevums nav atrast vainīgo.
Nav jānoskaidro, kurš ir “sliktais” un kuram ir taisnība.
Svarīgāk ir ieraudzīt, kas notiek starp abiem.
To brīdi, kad viņš pārstāj runāt, jo vairs netic, ka viņu sadzirdēs.
To brīdi, kad viņa sāk pārmest, jo dziļumā jūtas viena, nesaprasta un nesvarīga.
To brīdi, kad viņš aizveras, jo katrs nākamais vārds viņam jau izklausās pēc pārmetuma.
Un pamazām abi nonāk vietā, kur vairs īsti necīnās viens ar otru.
Viņi cīnās par to, lai beidzot tiktu sadzirdēti.
Bet dažkārt viņi pat nepamana, ka zem šīs cīņas katrs cenšas nosargāt kaut ko ļoti trauslu.
Savu nozīmību.
Savu vajadzību būt mīlētam.
Savu sajūtu, ka viņš šajās attiecībās ir svarīgs.
Un aiz dusmām dažkārt ir bailes.
Aiz pārmetumiem — ilgas.
Aiz klusuma — sāpes.
Aiz frāzes “man vienalga” dažkārt slēpjas pavisam pretējais:
“Man nav vienalga. Man ir pārāk daudz ko zaudēt.”
Tāpēc pāru terapija nav tikai saruna par to, kas attiecībās ir nepareizi.
Tā ir iespēja apstāties vietā, kur abi jau ilgu laiku skrien viens otram garām.
Ieraudzīt ne tikai otra kļūdas, bet arī savas aizsargreakcijas.
Ne tikai to, ko otrs dara, bet arī to, kas ar mani notiek brīdī, kad viņš to dara.
Jo reizēm tas, ko redzam otrā, ir tikai daļa no stāsta.
Otra daļa ir tas, ko paši sevī neredzam — mūsu bailes, ievainojamība, dusmas un ilgas pēc tuvības.
Un reizēm pirmā patiesi svarīgā saruna terapijā nav:
“Kas mums jādara, lai attiecības kļūtu labākas?”
Tā var būt daudz vienkāršāka:
“Kas ar mums notika?”
Kādreiz mēs taču bijām tuvāki.
Kādreiz bija vieglāk pieskarties.
Vieglāk smieties.
Vieglāk pateikt: “Es tevi mīlu.”
Ja tagad tas viss ir kļuvis grūti, tas vēl nenozīmē, ka viss ir zaudēts.
Bet dažkārt ar mīlestību vien nepietiek.
Dažkārt vajag vietu, kur abi var droši ieraudzīt to, ko divatā vairs neizdodas ieraudzīt.
Vietu, kur nav jānoskaidro, kuram ir taisnība, bet kur var mēģināt saprast, kā abi esat nonākuši tieši šeit.
Un tieši tāpēc reizēm svarīgākais solis attiecībās nav vēl viena saruna mājās.
Tas ir lēmums atnākt uz sarunu, kurā beidzot nav jāuzvar vienam pār otru.
________
Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists
Integrālās psiholoģijas un psihoterapijas institūta vadītājs
Eiropas un Latvijas Geštalta psihoterapijas asociāciju biedrs
PSIHOTERAPIJA INDIVIDUĀLI, PĀRIEM UN ĢIMENĒM
LAI PIETEIKTOS KONSULTĀCIJAI LŪGUMS RAKSTĪT E-PASTU: [email protected]
