Kaspara Justa psihoterapijas prakse

03/09/2026

– Kurš rīt vedīs Elzu uz pulciņu?
– Es nevaru, man deviņos ir sapulce. Tu vari?
– Varu. Vai par ekskursiju samaksāji?
– Jā. Un pienu arī nopirku.

Viņi zina, kuram no bērniem rīt vajadzīgs sporta tērps, cikos jābūt pie zobārsta un kas jānopērk vakariņām. Taču viņi vairs nezina, kā otrs patiesībā jūtas. Kad abi pēdējo reizi par to runāja? To viņi, iespējams, vairs neatceras.

Vakarā, kad bērni aizmiguši, abi vēl pārrunā rītdienu. Tad viens ieskatās telefonā, otrs pagriežas pret sienu. Neviens nav dusmīgs. Vismaz ne atklāti. Atkal neatliek laika vienkārši pabūt kopā.

Daudzi pāri līdz tam nonāk nevis tāpēc, ka būtu pārstājuši mīlēt, bet tāpēc, ka gadiem centušies par visu parūpēties.

Kad ģimenē piedzimst bērni, vecāki dabiski pievēršas viņu vajadzībām. Mainās miegs, dienas ritms, pienākumi un finansiālā situācija. Abi kļūst par komandu, kurai jāpagūst desmitiem lietu. Jo vairāk darāmā, jo vieglāk nepamanīt, ka gandrīz visas sarunas ir par bērniem, darbu un pienākumiem.

Daļa darbu ir redzama: bērni aizvesti uz skolu, vakariņas pagatavotas, drēbes izmazgātas. Taču ir arī darbs, kuru no malas nepamana: atcerēties skolas pasākumus un ārsta apmeklējumus, laikus pamanīt, ka bērniem vajadzīgas lielākas drēbes vai mājās tūlīt beigsies zobu pasta, un izplānot, kad visu pagūt.

Viens var darīt daudz un patiesi censties. Otrs tikmēr tur galvā visu, ko nedrīkst aizmirst.

Sakot „Tikai pasaki, kas man jāizdara”, cilvēks var patiesi vēlēties palīdzēt. Tomēr pamanīt, atcerēties, plānot un atgādināt arī ir darbs. Dažkārt sāp ne tikai tas, ka jāizdara par daudz, bet arī tas, ka otrs pats nepamana. Būtiskākais nav tikai palīdzēt, bet bez atgādinājuma uzņemties savu daļu rūpju un atbildības.

Ja šī slodze ilgstoši nav sadalīta godīgi, nogurumam pievienojas aizvainojums. Ar laiku viņi vairs nerunā kā divi tuvi cilvēki. Viens arvien biežāk atgādina un pārbauda. Otrs aizstāvas vai noslēdzas.

Vienam šķiet, ka visa atbildība gulstas uz viņu. Otram — ka, lai ko darītu, ar to nekad nepietiek.

Viņi strīdas par to, ka nav nopirkts piens, bet patiesībā sāp kas cits:

„Vai tu redzi, cik man ir grūti?”

„Vai tu pamani arī to, ko es daru?”

Šī spriedze ar laiku var skart arī seksuālās attiecības. Vakarā ir grūti ļauties tuvībai, ja dienā viens juties pārslogots, bet otrs — nemitīgi kritizēts. Vēlmes trūkums var šķist atraidījums, lai gan tā pamatā var būt nogurums, aizvainojums un ilgas pēc sapratnes.

Ar vienu vakaru divatā nepietiek, ja mājās nekas nemainās. Tuvība var sākt atgriezties, kad abi taisnīgāk sadala ikdienas pienākumus un spēj runāt par aizvainojumu, viens otru nevainojot.

Laiks, ko vecāki velta savām attiecībām, nav atņemts bērniem. Arī tā viņi rūpējas par ģimeni.

Bērniem nav vajadzīgi nevainojami vecāki, kuri nekad nestrīdas. Viņiem ir svarīgi redzēt, ka vecāki spēj runāt ar cieņu, atzīt savu kļūdu, atvainoties un pēc strīda salabt, neiesaistot bērnu savās domstarpībās. Kad bērnam nav jāmierina kāds no vecākiem vai jānostājas kāda pusē, viņš var vienkārši būt bērns.

Taču bērnu dēļ attiecības nav jāsaglabā par katru cenu. Ja tajās ir pazemošana, draudi vai vardarbība, vispirms jādomā par drošību.

Strādājot ar pāriem, es pievēršu uzmanību ne tikai tam, kurš ko izdara, bet arī tam, kurš ikdienā visu pamana, atceras un plāno. Es nemeklēju vainīgo, bet palīdzu abiem saprast, kā viņi nonākuši līdz brīdim, kad rūpējas par visu, tikai ne viens par otru.

Pārrunājam, kāpēc lūgums pēc atbalsta pārvēršas pārmetumā, bet klusēšana rada sajūtu, ka otram ir vienalga. Kad aiz pārmetumiem izdodas saklausīt nogurumu un ilgas pēc atbalsta, var sākties citāda saruna. Pēc tam meklējam veidus, kā taisnīgāk sadalīt atbildību un atkal sarunāties ne tikai par bērniem un pienākumiem, bet arī par sevi.

Nav jācenšas atgriezties pie tā, kā bija pirms bērniem. Abi pa šo laiku esat mainījušies. Tāpēc svarīgākais nav atgūt pagātni, bet no jauna uzzināt, kā otrs jūtas, pēc kā ilgojas un ko šobrīd gaida no attiecībām.

Ja esat kļuvuši par labu vecāku komandu, bet vairs nejūtaties kā pāris, tas vēl nenozīmē, ka tuvība zudusi pavisam. Iespējams, ikdienā tai ilgi nav atlicis ne laika, ne vietas.

Uz pāru terapiju nav jānāk tikai tad, kad abi jau apsver šķiršanos. Palīdzību var meklēt arī agrāk — kamēr vēl ir vēlme saprast, kas jūs attālinājis un kā līdzās ikdienas pienākumiem atkal atrast vietu savām attiecībām.

________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists
Integrālās psiholoģijas un psihoterapijas institūta vadītājs
Eiropas un Latvijas Geštalta psihoterapijas asociāciju biedrs

PSIHOTERAPIJA INDIVIDUĀLI, PĀRIEM UN ĢIMENĒM

LAI PIETEIKTOS KONSULTĀCIJAI LŪGUMS RAKSTĪT E-PASTU: [email protected]

03/09/2026

Viņi sēž virtuvē viens otram pretī. Tēja jau atdzisusi.

Viens mēģina pateikt, cik ļoti viņam sāp. Otrs to uztver kā apsūdzību un sāk aizstāvēties. Drīz abi atkal strīdas par to, kurš ir vainīgs, lai gan jautājums, no kura abi baidās, ir daudz sāpīgāks:

“Vai mēs vēl varam būt kopā?”

Tad viens pasaka:

“Es vairs tā nevaru.”

Taču otrs saklausa pavisam ko citu:

“Es tevi vairs nemīlu.”

Tomēr vārdi “es vairs tā nevaru” vēl nenozīmē “es tevi vairs nemīlu” vai “es gribu šķirties”. Dažreiz cilvēks vēl nezina, vai vēlas aiziet. Viņš zina tikai to, ka vairs nespēj dzīvot tāpat kā līdz šim.

Jautājums “Vai starp mums vēl ir ko glābt?” parasti nerodas vienā dienā. Pirms tam bija daudz sarunu, kas sākās ar cerību kaut ko atrisināt, bet atkal beidzās ar pārmetumiem, aizvainojumu un klusumu.

Nogurums pats par sevi vēl nenozīmē attiecību beigas. Arī cilvēkiem, kuri joprojām mīl viens otru, var pienākt laiks, kad spēka nepietiek ne sarunām, ne maigumam. Rūpes par maziem bērniem, slimība, liela darba slodze, finansiāla spriedze vai zaudējums var abus izsmelt tik ļoti, ka attiecības pamazām paliek novārtā.

Tad viņi var attālināties nevis tāpēc, ka mīlestība būtu beigusies, bet tāpēc, ka abi pārāk ilgi turējušies ar pēdējiem spēkiem.

Taču reizēm grūtais dzīves posms beidzas, bet attālums starp abiem paliek. Pamazām zūd interese par otra iekšējo pasauli. Pieskārieni kļūst arvien retāki un reizēm sāk šķist sveši. Abi runā galvenokārt par pienākumiem. Doma par kopīgu nākotni vairs neiepriecina, bet sāk nomākt.

Tomēr tas, cik bieži pāris strīdas, vēl nepasaka, vai tuvību iespējams atjaunot. Dažreiz skaļi strīdas divi cilvēki, kuri izmisīgi mēģina nepazaudēt viens otru. Citreiz mājās valda pieklājīgs miers, bet tuvības vairs nav.

Kad pāris man jautā: “Vai starp mums vēl ir ko glābt?”, es nemēģinu izmērīt, cik daudz mīlestības vēl palicis. Daudz svarīgāk ir saprast, kas notiek starp viņiem tad, kad sāp abiem.

Vai abi šajās attiecībās jūtas droši?

Vai katrs var pateikt, ko jūt un domā, nebaidoties no pazemojuma, soda vai atriebības? Ja attiecībās ir vardarbība, draudi vai pastāvīga kontrole, vispirms jārūpējas par apdraudētā cilvēka drošību, nevis jādomā par attiecību saglabāšanu.

Vai abi spēj uzņemties atbildību par savu rīcību?

Pateikt “piedod” un tūlīt piebilst “Bet tu arī…” vēl nenozīmē uzņemties atbildību. Dažreiz visgrūtāk ir pateikt:

“Jā, es tevi sāpināju.”

Ja cilvēks to nespēj, arī solījums “tas vairs neatkārtosies” drīz zaudē ticamību.

Vai abi spēj pārmetumā saklausīt arī otra sāpes?

Kad cilvēks saka: “Tev man nekad nav laika”, reizēm viņš patiesībā mēģina pateikt:

“Man tevis pietrūkst. Es vairs nejūtos tev svarīgs.”

Savukārt otrs var klusēt nevis vienaldzības, bet bezspēcības dēļ: viņš baidās ar vārdiem nodarīt otram vēl vairāk pāri.

Un vai abi patiešām grib kaut ko mainīt, nevis tikai gaidīt, kad mainīsies otrs?

Pat viena cilvēka rīcība var mainīt ierasto strīda gaitu. Taču tuvību viens pats atjaunot nevar.

Reizēm viens vēl ļoti cer, bet otrs vairs nezina, ko jūt. Abi var būt gatavi sarunai arī tad, ja par attiecību nākotni domā atšķirīgi. Šaubas vēl nav lēmums šķirties.

Cilvēks var šaubīties nevis tāpēc, ka viņam šīs attiecības vairs nerūp, bet tāpēc, ka viņš jau tik daudz reižu gaidījis pārmaiņas, kas tā arī nav notikušas.

Cerību dod nevis pēc strīda steigā doti solījumi, bet tas, ka nākamā grūtā saruna beidzas citādi. Cilvēks vairs necenšas pierādīt, ka nav vainīgs, bet atvainojas. Viņš vispirms uzklausa otru līdz galam un tikai tad atbild. Arī nākamajā dienā viņš atceras otra teikto un rīkojas citādi.

Pāru terapijā es neizlemju cilvēku vietā, vai viņiem palikt kopā vai šķirties. Es palīdzu abiem saprast, kā viņi ir nonākuši tik tālu viens no otra un kāpēc pat sarunas par būtisko beidzas ar pārmetumiem vai klusumu. Tad kļūst skaidrāk, vai abi vēl vēlas satuvināties.

Reizēm abi pamazām atkal kļūst tuvāki. Reizēm viņi godīgi atzīst, ka attiecības ir beigušās, un meklē veidu, kā šķirties, nenodarot viens otram vēl vairāk pāri.

Daudzi pāri terapijā nonāk tikai tad, kad viens klusībā domā par aiziešanu. Taču uz pirmo sarunu var atnākt arī tad, ja lēmums vēl nav pieņemts. Pirms izlemt, vai palikt vai aiziet, vēl var mēģināt saprast, kas starp jums patiesībā ir noticis.

Dažreiz pati gatavība to noskaidrot nozīmē, ka starp jums vēl ir par ko runāt.

________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists
Integrālās psiholoģijas un psihoterapijas institūta vadītājs
Eiropas un Latvijas Geštalta psihoterapijas asociāciju biedrs

PSIHOTERAPIJA INDIVIDUĀLI, PĀRIEM UN ĢIMENĒM

LAI PIETEIKTOS KONSULTĀCIJAI LŪGUMS RAKSTĪT E-PASTU: [email protected]

20/08/2026

18/08/2026

Sākumā viņa vienkārši rūpējas. Pajautā, vai viņš paēdis. Atgādina, ka rīt agri jāceļas. Ieliek somā to, ko viņš pats no rīta varētu aizmirst.

Atceras, kad viņam ir svarīga tikšanās. Samaksā rēķinu, ja viņš atkal to nav izdarījis.

Pieskata, lai bērniem viss būtu sagatavots. Un viņai tas nešķiet nekas īpašs.

Viņa taču rūpējas par savu ģimeni.

Taču ar laiku rūpes var nemanāmi pārvērsties par kaut ko citu.

Viņa sāk ne tikai palīdzēt, bet arvien vairāk sekot līdzi tam, ko viņš dara.

Ne tikai lūgt, bet atgādināt. Ne tikai uzticēties, bet pārbaudīt.

„Vai tu izdarīji?” „Vai tu neaizmirsi?” „Cikos tu būsi mājās?”

„Es taču tev jau teicu.”

Un kādā brīdī viņa pati pamana, ka sarunājas ar savu vīru tā, kā runātu ar bērnu.

Tas var notikt pavisam nemanāmi.

Neviens no viņiem vienā dienā neizlemj, ka turpmāk viņa būs māte, bet viņš — bērns.

Tas notiek pamazām. Viņš kaut ko neizdara.

Viņa izdara viņa vietā. Viņš kaut ko aizmirst.

Viņa atgādina. Viņš atliek. Viņa izdara pati.

Un katru reizi, kad viņa izdara viņa vietā to, ko viņš pats varētu izdarīt, viņa uz brīdi izjūt atvieglojumu.

Viss ir izdarīts. Problēma atrisināta. Taču ilgākā laikā notiek kas cits.

Viņa kļūst arvien atbildīgāka par visu.

Viņš arvien mazāk uzņemas atbildību par to, kas ir viņa ziņā.

Un pamazām zūd sajūta, ka blakus ir divi pieauguši cilvēki, kuri var viens uz otru paļauties.

Tad sieviete var sākt dusmoties. Viņai šķiet, ka viss gulstas uz viņas pleciem.

Ka bez viņas nekas nenotiks. Ka viņai visu laiku jādomā par visiem.

Un šīs dusmas bieži ir saprotamas. Taču aiz tām nereti ir arī nogurums.

Un vēl dziļāk — vientulība.

Tā īpašā vientulība, kas rodas nevis tad, kad esi viena, bet tad, kad esi kopā ar otru cilvēku un tomēr jūties, ka visu nes viena pati.

Arī vīrietis šādā situācijā ne vienmēr jūtas labi.

Jo vairāk viņa kontrolē, jo mazāk viņš jūtas brīvs rīkoties pats.

Jo mazāk viņš pats uzņemas atbildību, jo vairāk viņai šķiet, ka viņam nevar uzticēties.

Jo mazāk viņa uzticas, jo vairāk kontrolē. Un aplis noslēdzas.

Abi kļūst arvien neapmierinātāki, bet katrs redz tikai otra rīcību.

Viņa redz vīrieti, uz kuru nevar paļauties.

Viņš redz sievieti, kura viņu visu laiku kontrolē.

Taču zem tā visa bieži vien ir kaut kas daudz trauslāks.

Viņai ir grūti atlaist kontroli, jo viņa baidās, ka tad viss atkal paliks uz viņas pleciem.

Viņam ir grūti uzņemties vairāk atbildības, jo viņš ir pieradis, ka viņa visu pamanīs un izdarīs.

Un reizēm abi pat neapzinās, cik ļoti viņi ir pieraduši šādi dzīvot kopā.

Tas var ietekmēt arī tuvību.

Ir grūti just vēlmi pēc cilvēka, par kuru ikdienā jūties atbildīga.

Ir grūti saglabāt tuvību attiecībās, kurās viens visu laiku organizē, atgādina un kontrolē, bet otrs arvien vairāk pierod, ka par viņu parūpēsies.

Arī vīrietim var būt grūti justies kā līdzvērtīgam partnerim blakus sievietei, kura viņu pastāvīgi pārbauda un labo.

Tāpēc jautājums ne vienmēr ir: „Kāpēc viņa visu laiku kontrolē?”

Dažkārt daudz svarīgāks jautājums ir: „Kāpēc viņai ir kļuvis tik grūti paļauties?”

Un tikpat svarīgi ir pajautāt vīrietim:

„Kas tev traucē pašam uzņemties to, kas ir tava atbildība?”

Terapijā šeit nav svarīgi atrast vainīgo.

Svarīgi ir ieraudzīt, kā abi ir nonākuši līdz attiecībām, kurās sieviete arvien vairāk kļūst par māti, bet vīrietis — par cilvēku, par kuru viņai jārūpējas.

Jo arī viņas kontrole kaut ko pasaka. Un arī viņa pasivitāte kaut ko pasaka.

Aiz šādas uzvedības var slēpties bailes, nedrošība, iepriekšēja pieredze vai tas, ko cilvēks jau sen iemācījies, lai justos drošāk.

Un reizēm pārmaiņas sākas ar ļoti vienkāršu, bet grūtu soli:

viņai vairs nav jāizdara viņa vietā.

Viņam pašam jāuzņemas atbildība par to, kas ir viņa ziņā.

Viņai jāļauj viņam rīkoties pašam.

Viņam jāiemācās pašam darīt to, kas ir viņa ziņā.

Jo mīlestība nav rūpēšanās par otru cilvēku tā, it kā viņš pats nespētu par sevi parūpēties.

Mīlestībā ir arī spēja neuzņemties otra vietā to, par ko viņš pats ir atbildīgs.

Un atkal ieraudzīt viņā nevis bērnu, par kuru jāuztraucas, bet pieaugušu cilvēku un savu partneri.

Tā ir atgriešanās pie partnerības.

Nevis pie attiecībām, kurās vienam visu laiku jāvada, jāatgādina un jāuzrauga, bet pie attiecībām, kurās abi var būt pieauguši cilvēki — katrs atbildīgs par sevi un vienlaikus spējīgs būt otram līdzās.

________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists
Integrālās psiholoģijas un psihoterapijas institūta vadītājs
Eiropas un Latvijas Geštalta psihoterapijas asociāciju biedrs

PSIHOTERAPIJA INDIVIDUĀLI, PĀRIEM UN ĢIMENĒM

LAI PIETEIKTOS KONSULTĀCIJAI LŪGUMS RAKSTĪT E-PASTU: [email protected]

18/08/2026

Viņš ir precējies. Viņam ir bērni, darbs un dzīve, ko viņš pats ir izveidojis. Taču, kad jāpieņem svarīgs lēmums, viņš vispirms domā par mammu.

„Ko mamma par to teiks?”

Ja sieva un mamma par kaut ko domā atšķirīgi, viņam kļūst grūti izvēlēties, zinot, ka mamma viņa lēmumam var nepiekrist.

Viņš sāk domāt nevis par to, ko pats vēlas, bet par to, kā mamma reaģēs uz viņa izvēli.

Vai viņa apvainosies?

Vai būs vīlusies?

Vai viņš atkal nebūs izdarījis tā, kā viņa gaidīja?

Ja mamma kaut ko iesaka, viņas viedoklim viņa dzīvē joprojām var būt lielāka nozīme nekā sievas teiktajam.

Ja mamma apvainojas, viņš jūtas vainīgs.

Bet, ja sieva mēģina par to runāt, viņš var sadusmoties:

„Tā taču ir mana mamma.”

Un sieva pamazām sāk justies viena.

Ne jau tāpēc, ka vīrs viņu nemīlētu.

Bet tāpēc, ka svarīgā brīdī viņa nejūtas kā viņa dzīvesbiedre — cilvēks, ar kuru viņš kopā veido savu dzīvi un pieņem svarīgākos lēmumus.

Viņai nav vajadzīgs, lai vīrs pārstātu mīlēt savu māti.

Viņa vēlas just, ka svarīgos dzīves jautājumos viņi turas kopā.

Mīlēt savu māti nav problēma.

Arī rūpēties par viņu nav problēma.

Grūtības sākas tad, kad viņš baidās pats pieņemt lēmumu, zinot, ka mamma tam nepiekritīs.

Kad viņam ir grūti pateikt:

„Mammu, es zinu, ka tu domā citādi. Bet mēs ar sievu esam nolēmuši rīkoties šādi.”

Kad mammas neapmierinātība viņā izraisa vainas sajūtu.

Kad viņš jūtas atbildīgs par to, kā mamma jutīsies.

Kad viņam ir vieglāk sāpināt sievu nekā pievilt mammu.

Tad grūtākais vairs nav pats lēmums.

Grūtākais ir izturēt mammas vilšanos.

Šāds vīrietis ne vienmēr ir vājš vai bezatbildīgs.

Gluži pretēji — viņš var būt ļoti labs dēls.

Varbūt jau bērnībā viņš bija iemācījies pamanīt mammas noskaņojumu un tam pielāgoties.

Varbūt viņš bija pieradis izvairīties no tā, kas mammu varētu sadusmot vai sarūgtināt.

Varbūt viņš agri iemācījās, ka, lai mājās būtu miers un tuvība, viņam jāņem vērā mammas jūtas un vēlmes.

Bērnībā tas varēja palīdzēt saglabāt tuvību ar mammu un izvairīties no konfliktiem.

Taču tas, kas bērnībā palīdzēja saglabāt tuvību un drošības sajūtu, pieaugušā dzīvē var traucēt pašam izvēlēties, kā dzīvot.

Viņam var būt grūti nevis saprast, ko viņš pats vēlas, bet izturēt vainas sajūtu, kas rodas, ja viņa izvēle kādu tuvu cilvēku sarūgtina.

Jo viņam vairs nav desmit gadu. Viņam ir sava ģimene.

Taču, dzīvojot šādā laulībā, sieva ar laiku var justies arvien vientuļāka.

Sākumā viņa mēģina paskaidrot.

Pēc tam lūdz. Vēlāk dusmojas.

Bet kādā brīdī viņa var pārstāt runāt. Ne jau tāpēc, ka viņai vairs nebūtu ko teikt.

Viņa vairs netic, ka viņas vārdi kaut ko mainīs.

Vīrietis tikmēr var nesaprast, kāpēc tas viņai ir tik sāpīgi.

„Es taču neko sliktu nedaru. Tā ir mana mamma.”

Un viņam patiešām var šķist, ka sieva liek viņam izvēlēties starp viņu un mammu.

Viņam šķiet, ka runa ir par viņa mammu. Sievai — par viņu laulību.

Un starp viņiem pamazām izveidojas plaisa.

Pieaugušam dēlam nav jāizvēlas starp māti un sievu.

Taču viņam jāspēj pašam pieņemt lēmumus par savu dzīvi.

Viņš var mīlēt savu māti un nepiekrist viņas viedoklim.

Viņš var būt viņai tuvs un tomēr pats izlemt, kā dzīvot.

Viņš var viņu cienīt un tomēr nepakārtot savu dzīvi viņas vēlmēm.

Un viņš var pateikt:

„Mammu, es tevi mīlu. Es zinu, ka tu domā citādi. Bet šis ir mūsu lēmums.”

Tas nenozīmē mīlēt māti mazāk.

Pieaugt nozīmē arī pieņemt, ka cilvēks, kuru mīli, ne vienmēr piekritīs tavām izvēlēm.

Var palikt tuvs saviem vecākiem un vienlaikus dzīvot pats savu dzīvi.

Jo dažkārt pieaugušam cilvēkam visgrūtāk nav pateikt „nē” svešam cilvēkam.

Visgrūtāk ir pateikt „nē” tam, kuru viņš mīl un kura vilšanos gadiem ilgi ir centies nepieļaut.

Un dažkārt, mēģinot nevienu nepievilt, cilvēks sāk sāpināt visus — arī to, ar kuru pats izvēlējies veidot savu ģimeni.

Varbūt tieši šeit sākas pieauguša vīrieša spēja izvēlēties pašam.

Nevis: „Ko mamma par to teiks?”

Bet: „Ko es pats par to domāju?”

Un vēl grūtāks jautājums:

„Vai es spēju izvēlēties savu dzīvi arī tad, ja mamma par manu izvēli būs vīlusies?”

________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists
Integrālās psiholoģijas un psihoterapijas institūta vadītājs
Eiropas un Latvijas Geštalta psihoterapijas asociāciju biedrs

PSIHOTERAPIJA INDIVIDUĀLI, PĀRIEM UN ĢIMENĒM

LAI PIETEIKTOS KONSULTĀCIJAI LŪGUMS RAKSTĪT E-PASTU: [email protected]

18/08/2026

Viņš bija tas, kurš vienmēr tika galā. Kad ģimenē bija grūti, viņš saņēmās. Kad trūka naudas, viņš meklēja risinājumu.

Kad attiecībās bija problēmas, viņš centās tās atrisināt.

Kad pašam bija grūti, viņš neko neteica. Viņš vienkārši turpināja.

Tā viņš bija iemācījies dzīvot.

Neizrādīt, ka pašam vajadzīga palīdzība.
Neatzīt, ka reizēm nezina, ko darīt.
Neizrādīt, ka arī viņam reizēm ir par grūtu.

Būt stipram. Vienmēr.

No malas šāds cilvēks var šķist ļoti stabils.

Uz viņu var paļauties. Viņš izdara visu, kas jāizdara.

Viņš neatsakās no pienākumiem.

Viņš turas arī tad, kad citiem spēka vairs nav.

Taču cilvēks var gadiem ilgi dzīvot tā, ka ikreiz, kad kļūst grūti, viņš vienkārši saņemas un iet tālāk.

Līdz kādā brīdī vairs nav viegli saprast, ko pats jūt un ko viņam vajag.

Un tad sāk parādīties tas, ko citi neredz. Nogurums, kas nepāriet arī pēc miega.

Aizkaitinājums par sīkumiem. Grūtības kādu pielaist sev klāt.

Nespēja pateikt, kas ar viņu īsti notiek. Tukšums, kuru grūti izskaidrot.

Dažreiz arī sajūta, ka viens pienākums seko otram un paša dzīvei tajā visā vairs neatliek vietas.

Un viņš pats kaut kur tajā visā ir pazudis.

Psihoterapijā reizēm sastopu vīriešus, kuri saka:

„Es taču visu esmu izdarījis, kas no manis tika prasīts. Kāpēc es nejūtos laimīgs?”

Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Jo būt stipram nav tas pats, kas justies labi.

Spēt izturēt nav tas pats, kas justies labi savā dzīvē.

Spēt visu izdarīt pašam nenozīmē, ka cilvēkam nav vajadzīgs kāds, uz kuru var paļauties.

Un reizēm tas, ko cilvēks gadiem ilgi uzskatījis par spēku, patiesībā ir veids, kā viņš iemācījies tikt galā ar dzīves grūtībām.

Iemācīties nejust. Neprasīt. Neizrādīt. Nepaļauties.

Turpināt, lai arī kas notiktu.

Šāds dzīvesveids var palīdzēt pārvarēt ļoti smagus dzīves posmus.

Taču tam var būt sava cena.

Jo tas, ko cilvēks gadiem ilgi sevī apslāpē, nepazūd tikai tāpēc, ka par to nerunā.

Tas var izpausties kā pastāvīgs saspringums, aizkaitinājums vai nespēja atslābt.

Attiecībās — kā grūtības būt otram patiesi tuvu.

Ikdienā — kā nogurums, kuru pats vairs īsti nesaprot.

Un dažreiz — kā klusums, kurā cilvēks pats vairs nezina, ko jūt un kas viņam vajadzīgs.

Tāpēc psihoterapijā nav runa par to, lai stipru cilvēku padarītu vāju.

Runa ir par iespēju apstāties un paskatīties uz savu dzīvi ar tādu pašu godīgumu, ar kādu viņš gadiem ilgi risinājis citu cilvēku problēmas.

Saprast, kāpēc viņam vienmēr bijis tik svarīgi pašam tikt galā.

Ko viņš nav sev atļāvies atzīt.

Ko viņš gadiem ilgi nav varējis pateikt nevienam.

Un pirmo reizi sev pajautāt:

„Kā man pašam ar to visu ir bijis?”

Nevis: „Kāpēc tu netiec galā?”

Nevis: „Saņemies.”

Bet vienkārši: „Kā tu jūties?”

Varbūt pirmo reizi dzīvē viņam nav jāmeklē veids, kā kļūt vēl stiprākam.

Varbūt viņam jāiemācās pamanīt, kad ir grūti.

Atzīt, kad sāp.

Runāt, kad vairs nepietiek spēka klusēt.

Un ļaut citam cilvēkam būt līdzās arī tad, kad pašam vairs nav spēka visu izdarīt vienam.

Jo cilvēka vērtību nenosaka tas, cik daudz viņš spēj izturēt.

Arī stipram cilvēkam ir tiesības nogurt.

Arī stipram cilvēkam ir tiesības nezināt, ko darīt.

Un reizēm svarīgākais nav kļūt vēl stiprākam.

Bet beidzot atzīt sev:

arī man ir bijis grūti.

________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists
Integrālās psiholoģijas un psihoterapijas institūta vadītājs
Eiropas un Latvijas Geštalta psihoterapijas asociāciju biedrs

PSIHOTERAPIJA INDIVIDUĀLI, PĀRIEM UN ĢIMENĒM

LAI PIETEIKTOS KONSULTĀCIJAI LŪGUMS RAKSTĪT E-PASTU: [email protected]

17/08/2026

Protams, nauda ir svarīga. Kad pazūd ienākumi, rodas pavisam konkrētas bažas. Par ģimeni. Par rēķiniem. Par kredītu. Par to, cik ilgi pietiks uzkrājumu.

Taču dažkārt zem šīm bažām ir vēl kaut kas tāds, par ko vīrietim ir daudz grūtāk runāt.

Viņš pats varbūt pat nezina, kā to nosaukt.

Darbs viņam nebija tikai darbs.

Tā bija vieta, kur viņš jutās vajadzīgs. Kur viņa zināšanas bija svarīgas. Kur uz viņu varēja paļauties.

Viņš bija tas, kurš nodrošina. Tas, kurš izdara.

Tas, kurš uzņemas atbildību. Tas, kurš atrod risinājumu, kad citi nezina, ko darīt.

Un tad vienā dienā viņam pasaka: „Mēs ar jums pārtrauksim darba attiecības.”

Varbūt viņš tikai pamāj ar galvu. Paspiež roku.

Pasaka: „Nekas. Gan jau atradīšu kaut ko citu.”

Un aiziet.

Mājās viņš, iespējams, joprojām saka, ka viss būs kārtībā.

Sāk meklēt darbu. Sūta pieteikumus. Dodas uz pārrunām.

Taču vakarā, kad māja kļūst klusa, var atnākt jautājums, kuru viņš dienas laikā cenšas nedzirdēt:

„Ja es vairs nevaru nodrošināt, sasniegt, uzvarēt — kas es tad esmu?”

Tas vairs nav tikai jautājums par darbu.

Dažiem vīriešiem pašvērtējums gadiem ilgi ir cieši saistīts ar to, ko viņi spēj izdarīt.

Cik daudz nopelnīt. Cik daudz sasniegt.

Cik daudz paveikt. Cik augstu tikt.

Viņi ir iemācījušies būt stipri, atbildīgi un patstāvīgi.

Taču ne vienmēr viņiem ir bijusi pieredze, ka viņi drīkst būt vērtīgi arī tad, kad neko nespēj sasniegt, atrisināt vai pierādīt.

Tāpēc darba zaudēšana dažkārt satricina daudz vairāk nekā finansiālo drošību.

Tā var satricināt paša cilvēka priekšstatu par sevi.

Viņš sāk skatīties uz citiem. Uz draugiem, kuri turpina veidot karjeru.

Uz cilvēkiem, kuri pelna vairāk. Uz tiem, kuri, šķiet, zina, kurp dodas.

Un pamazām var parādīties kauns. Ne tikai par to, ka nav darba.

Bet par sevi.

„Es vairs neesmu tas cilvēks, kāds biju.”

Šādos brīžos vīrietis var kļūt aizkaitināms.

Noslēgties. Mazāk runāt ar partneri.

Nevēlēties, lai viņu žēlo. Pat atteikties no palīdzības.

Ne tāpēc, ka palīdzība nebūtu vajadzīga.

Bet tāpēc, ka tās pieņemšana var sāpīgi atgādināt:

„Es vairs netieku galā viens.”

Un dažkārt zem dusmām, ko viņš rāda citiem, patiesībā ir kauns.

Zem kauna — bailes.

Bailes, ka viņš vairs nav pietiekams. Partnerim. Ģimenei. Pats sev.

Taču te rodas pretruna.

Viņš var ļoti vēlēties, lai partneris būtu viņam blakus, un vienlaikus izvairīties no tuvības.

Viņš var gribēt pateikt: „Man ir bail”, bet tajā pašā laikā just, ka šie vārdi viņa paša acīs padara viņu vājāku.

Viņš var ilgoties pēc atbalsta un vienlaikus dusmoties, kad to saņem.

Tāpēc viņš turpina cīnīties. Vēl viens pieteikums.

Vēl viena pārruna. Vēl viens mēģinājums.

Līdz nogurumam. Līdz dusmām.

Līdz brīdim, kad vairs nav skaidrs, par ko īsti viņš cīnās — par darbu vai par sajūtu, ka joprojām ir kaut ko vērts.

Un reizēm šajā laikā sāk ciest arī attiecības.

Viņš kļūst klusāks. Aizkaitināmāks.

Mazāk pieejams.

Partneris to var piedzīvot kā atsvešināšanos, bet viņš pats tajā pašā laikā var justies arvien vientuļāks.

Ne tāpēc, ka būtu pārstājis mīlēt.

Bet tāpēc, ka cilvēkam var būt ļoti grūti ļaut sevi ieraudzīt brīdī, kad pašam šķiet, ka viņš ir zaudējis savu vērtību.

Šeit vairs nav runa tikai par darbu.

Runa ir par to, kā cilvēks visu mūžu ir veidojis priekšstatu par sevi un savu vērtību.

Ja viņa vērtību gadiem ilgi ir apstiprinājuši sasniegumi, alga, statuss un spēja parūpēties par citiem, tad brīdī, kad tas viss pēkšņi pazūd, var palikt ļoti sāpīgs tukšums.

Un tad jāiemācās kaut kas daudz grūtāks par jauna darba atrašanu:

būt kopā ar sevi arī tad, kad nav nekā, ko pierādīt.

Tas nenozīmē atteikties no ambīcijām.

Tas nenozīmē pārstāt censties.

Tas nozīmē pamazām ieraudzīt:

„Mana vērtība nepazūd tajā dienā, kad es zaudēju darbu.”

Dažkārt cilvēkam šādā brīdī nav vajadzīgs padoms, kā ātrāk atrast nākamo darbu.

Viņam vispirms var būt vajadzīga vieta, kur viņš drīkst nebūt stiprs.

Kur nav jāizliekas, ka viss ir kārtībā.

Kur viņš var pateikt: „Man ir bail.”

„Es jūtos nevajadzīgs.”

„Es nezinu, kas es esmu, ja vairs nevaru būt tas, kurš visu nodrošina.”

Un reizēm tieši šie vārdi ir sākums pārmaiņām.

Jo cilvēkam nav visu mūžu jāslēpjas aiz tā, ko viņš dara.

Viņš nav tikai viņa darbs. Nav tikai viņa alga.

Nav tikai tas, ko viņš ir sasniedzis.

Viņš drīkst būt vērtīgs arī tad, kad neko neuzvar.

Neko nesasniedz.

Neko nepierāda.

Vienkārši ir.

________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists
Integrālās psiholoģijas un psihoterapijas institūta vadītājs
Eiropas un Latvijas Geštalta psihoterapijas asociāciju biedrs

PSIHOTERAPIJA INDIVIDUĀLI, PĀRIEM UN ĢIMENĒM

LAI PIETEIKTOS KONSULTĀCIJAI LŪGUMS RAKSTĪT E-PASTU: [email protected]

15/08/2026

Par vīriešiem šodien mēdz teikt: „Vairs nav tādu vīriešu kā agrāk.”
„Vīrieši kļuvuši pārāk mīksti.” „Viņi vairs neprot uzņemties atbildību.” „Agrāk vīrietis bija vīrietis.”

Šādi apgalvojumi šķiet pārliecinoši. Taču, ja par šiem vārdiem padomā ilgāk, rodas jautājums — par kādu vājumu mēs īsti runājam?

Vai vājš ir vīrietis, kurš pasaka, ka viņam ir grūti?

Vai vājš ir tas, kurš atzīst, ka nezina, ko darīt?

Vai vājš ir tas, kurš spēj pateikt sievietei: „Es kļūdījos”?

Un vai patiešām stiprāks ir tas, kurš neko nesaka, visu pacieš un līdz pēdējam izliekas, ka ar viņu viss ir kārtībā?

Psihoterapijā es bieži redzu ko citu.

Vīrietis var būt ārēji ļoti stiprs. Viņš strādā, pelna, rūpējas par ģimeni, risina problēmas un ir tas, pie kura citi vēršas, kad kaut kas ir noticis.

Taču, kad viņam pašam kļūst grūti, viņš bieži nezina, pie kā vērsties.

Viņš ir iemācījies tikt galā. Ne vienmēr — runāt.

Ne vienmēr — lūgt palīdzību. Ne vienmēr — atzīt, ka ir ievainots.

Dažkārt viņš pat sev neļauj atzīt, cik ļoti ir noguris.

Jo kaut kur dziļi viņā joprojām skan bērnībā dzirdētais:

„Saņemies.”

„Neraudi.”

„Esi vīrietis.”

„Pats tiksi galā.”

Un tad pienāk brīdis, kad cilvēks patiešām vairs netiek galā.

Taču viņš joprojām mēģina.

Vēl vairāk strādā.

Kļūst klusāks.

Noslēdzas sevī.

Dažkārt sāk lietot alkoholu vai citādi mēģina aizbēgt no tā, ko pats nespēj izturēt.

Un no malas var šķist, ka viņš vienkārši ir kļuvis vājš.

Bet reizēm aiz tā, kas no malas izskatās pēc vājuma, ir cilvēks, kurš pārāk ilgi visu ir nesis viens.

Tāpēc man šķiet svarīgi nošķirt divas lietas.

Vājums nav tas pats, kas ievainojamība.

Spēt pateikt „man ir grūti” nav vājums. Spēt atzīt „es nezinu” nav vājums.

Spēt atvainoties nav vājums. Meklēt palīdzību nav vājums.

Un arī raudāt nav vājums.

Vājums var izpausties pavisam citādi — nespējā uzņemties atbildību par savu rīcību, nespējā atzīt kļūdas, vajadzībā visu kontrolēt vai mēģinājumos salauzt citus, lai pašam nebūtu jāatzīst sava nedrošība un ievainojamība.

Tas nav spēks. Tā bieži ir aizsardzība.

Man vīrišķība nav tajā, ka vīrietim nekad nesāp.

Tā nav arī spējā vienmēr būt stipram.

Tā drīzāk izpaužas spējā būt godīgam pret sevi arī tad, kad dzīve vairs nav tāda, kādu viņš to bija iedomājies.

Atzīt savu atbildību. Ieraudzīt savas bailes.

Runāt par to, kas sāp. Runāt arī tad, kad ir grūti.

Un vajadzības gadījumā pateikt: „Es viens pats vairs netieku galā.”

Man tas neizklausās pēc vāja vīrieša.

Man tas izklausās pēc cilvēka, kurš beidzot ir gatavs būt patiess pret sevi.

Un varbūt šodien mums nevajag jautāt, vai vīrieši ir kļuvuši vājāki.

Varbūt mums vajadzētu pajautāt ko citu:

Vai mēs vīriešiem ļaujam būt stipriem arī tad, kad viņiem sāp?

________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists
Integrālās psiholoģijas un psihoterapijas institūta vadītājs
Eiropas un Latvijas Geštalta psihoterapijas asociāciju biedrs

PSIHOTERAPIJA INDIVIDUĀLI, PĀRIEM UN ĢIMENĒM

LAI PIETEIKTOS KONSULTĀCIJAI LŪGUMS RAKSTĪT E-PASTU: [email protected]

15/08/2026

Viņa ar vīru ir kaut ko izlēmuši. Varbūt par bērniem. Par dzīvesvietu. Par naudu. Varbūt par to, kur pavadīt svētkus. Tas ir viņu abu lēmums. Viņu abu dzīve.

Bet tad viņa piezvana mammai. Saruna ilgst divdesmit minūtes.

Pēc tās kaut kas ir mainījies. Viņa sāk šaubīties.

„Varbūt mammai ir taisnība?”

„Varbūt mēs tomēr darām nepareizi?”

„Varbūt mums vajadzētu rīkoties citādi?”

Un vīrs skatās uz viņu un nesaprot, kas tikko noticis. Pirms stundas viņi abi bija vienisprātis.

Tagad viņu abu lēmumā pēkšņi ir iesaistīts vēl kāds.

Dažkārt vecākiem ir ļoti grūti pieņemt, ka viņu meita ir pieaugusi.

Viņi joprojām grib palīdzēt. Ieteikt. Pasargāt. Dažreiz pat izlemt viņas vietā.

Un ne vienmēr tāpēc, ka viņi grib kontrolēt.

Dažkārt viņi patiesi tic, ka zina, kas viņai būs labāk.

Viņi ir viņu audzinājuši. Viņi ir bijuši blakus viņas bērnībā, pusaudža gados, pirmajās kļūdās un pirmajās vilšanās reizēs.

Viņiem var šķist, ka viņi pazīst savu meitu labāk nekā jebkurš cits.

Taču reiz pienāk brīdis, kad vecākiem jāpieņem kaut kas ļoti grūts: viņas dzīve vairs nav viņu ziņā.

Viņa drīkst izvēlēties pati.

Arī tad, ja viņas izvēle vecākiem nepatīk. Arī tad, ja viņi uzskata, ka viņa kļūdās.

Arī tad, ja viņi būtu rīkojušies citādi. Un tieši šeit dažkārt sākas grūtākais.

Jo pieaugusi meita var ļoti mīlēt savus vecākus un vienlaikus nespēt viņiem pateikt „nē”.

Ne tāpēc, ka viņa būtu vāja.

Bet tāpēc, ka viņai joprojām ir ļoti svarīgi būt labai meitai.

Viņa baidās viņus sāpināt. Baidās pievilt.

Baidās, ka vecāki apvainosies.

Un dažkārt pietiek ar vienu frāzi:

„Pēc visa, ko mēs tavā labā esam darījuši...”

Vai:

„Tu kopš tās laulības esi pavisam mainījusies.”

Vai:

„Mēs tikai gribam tev labu.”

Šie vārdi ne vienmēr tiek teikti ar apzinātu vēlmi manipulēt.

Taču tie var radīt meitā vainas sajūtu un likt viņai apšaubīt pašas lēmumus.

Un tad viņa nonāk ļoti grūtā vietā. No vienas puses — viņas vecāki.

No otras — viņas vīrs un viņu kopīgā dzīve. Viņa mēģina nevienu nesāpināt.

Taču, mēģinot izpatikt visiem, viņa var pamazām pazaudēt pati savu nostāju.

Un vīrs to var piedzīvot kā nodevību.

Viņam var šķist:

„Mēs esam ģimene. Kāpēc viņas mātes viedoklis mūsu laulībā ir svarīgāks par manu?”

Šādā situācijā strīds starp abiem vairs nav tikai par sākotnējo jautājumu.

Apakšā ir daudz dziļāks jautājums: Kurš īsti nosaka, kā viņi dzīvos?

Vai viņi paši pieņem savus lēmumus?

Vai arī viņu laulības dzīvi joprojām pārāk lielā mērā ietekmē vecāku viedoklis?

Psihoterapijā šādās situācijās man ir svarīgi nemeklēt vainīgo.

Ne vienmēr problēma ir „sliktā vīramāte”.

Un ne vienmēr problēma ir meita, kura „neprot nostāties vīra pusē”.

Bieži vien aiz šī konflikta ir daudz senāka pieredze — vajadzība pēc vecāku atzinības, bailes no noraidījuma, vainas sajūta un grūtības pieņemt, ka pieaugšana nozīmē arī pašai uzņemties atbildību par savām izvēlēm.

Dažkārt cilvēks jau bērnībā iemācās: ja mamma ir vīlusies, viņš ir kaut ko izdarījis nepareizi. Ja tēvs ir dusmīgs, viņam jāmeklē veids, kā atgūt tēva labvēlību. Ja vecāki nav apmierināti, viņam jācenšas situāciju labot.

Ar gadiem šis ieradums var kļūt tik pazīstams, ka cilvēks pat nepamana, cik bieži viņš savus lēmumus sāk vērtēt pēc tā, ko par tiem domās vecāki.

Un tad pateikt vecākiem „nē” nozīmē ne tikai nepiekrist viņu viedoklim.

Dažkārt tas nozīmē izturēt vainas sajūtu, kas rodas brīdī, kad cilvēks pirmo reizi izvēlas pats.

Tas nav viegli.

Nostāties par savu dzīvi nenozīmē pārtraukt attiecības ar vecākiem.

Tas nozīmē kaut ko daudz grūtāku: spēt viņus mīlēt arī tad, kad viņi nepiekrīt.

Spēt uzklausīt viņu viedokli, bet neļaut tam izlemt savā vietā.

Spēt pateikt: „Es dzirdu, ko tu domā. Bet šo lēmumu pieņemšu es.”

Tas var būt ļoti grūti.

Īpaši tad, ja visu dzīvi esi centies būt labs bērns.

Taču laulība kļūst par patstāvīgu ģimeni tad, kad divi pieauguši cilvēki paši sāk pieņemt lēmumus par savu dzīvi.

Nevis atsakoties no saviem vecākiem.

Bet iemācoties viņus mīlēt tā, lai viņu viedoklis vairs nenosaka, kā dzīvos viņu pieaugusī meita.

Un dažkārt tieši tur sākas pieaugšana.

________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists
Integrālās psiholoģijas un psihoterapijas institūta vadītājs
Eiropas un Latvijas Geštalta psihoterapijas asociāciju biedrs

PSIHOTERAPIJA INDIVIDUĀLI, PĀRIEM UN ĢIMENĒM

LAI PIETEIKTOS KONSULTĀCIJAI LŪGUMS RAKSTĪT E-PASTU: [email protected]