Kaspara Justa psihoterapijas prakse

Kaspara Justa psihoterapijas prakse Contact information, map and directions, contact form, opening hours, services, ratings, photos, videos and announcements from Kaspara Justa psihoterapijas prakse, Health & Wellness Website, Riga.

Pēc dažām krīzēm Tev vairs nav, pie kā atgriezties. Tieši tas sāp visvairāk.Ne tikai tas, kas notika.Ne tikai zaudējums....
05/04/2026

Pēc dažām krīzēm Tev vairs nav, pie kā atgriezties. Tieši tas sāp visvairāk.

Ne tikai tas, kas notika.
Ne tikai zaudējums.
Ne tikai sabrukums.

Bet tas, ka vecais vairs "nav dzīvs".

Vecais spēks.
Vecais miers.
Vecais priekšstats par sevi.
Tas cilvēks, kāds Tu biji pirms tam.

Tu gribi atpakaļ savu iepriekšējo dzīvi.
Savu iepriekšējo elpu.
Savu iepriekšējo skaidrību.

Bet kaut kas jau ir beidzies. Un Tu to zini. Krīze to pasaka ļoti skarbi. Dažreiz tā neatņem Tev tikai mieru. Tā atņem arī ilūziju, ka tālāk vēl varēsi dzīvot pa vecam.

Ka vēl mazliet saņemoties viss atkal nostāsies savās vietās.
Ka vēl mazliet paciešot viss pāries.
Ka vēl mazliet paturoties pie ierastā, dzīve atgriezīsies tajā sliedē, kurā Tu sevi pazini.

Ne vienmēr ir, pie kā atgriezties.

Un te sākas tas tumšais posms, par kuru cilvēki runā daudz mazāk nekā par cerību, atveseļošanos un “izaugšanu cauri sāpēm”.

Posms, kurā Tu vairs neesi tas, kas biji.
Bet vēl neesi arī kļuvis par to, kas būsi.

Tā ir ļoti vientuļa vieta. No malas Tu vēl vari izskatīties normāls.

Vari iet uz darbu.
Vari atbildēt ziņām.
Vari uzsmaidīt.
Vari izdarīt, kas jādara.

Bet iekšā Tu jau dzīvo citā realitātē.

Tur, kur nekas vairs nav pašsaprotams.
Tur, kur vairs nevari paļauties uz saviem vecajiem spēkiem.
Tur, kur pēkšņi redzi, cik daudz esi izturējis nevis tāpēc, ka Tev bija labi, bet tāpēc, ka neļāvi sev apstāties.

Un tad cilvēks dara to, ko dara gandrīz visi.

Viņš steidzas atpakaļ.

Atpakaļ pie sevis, kāds bija.
Atpakaļ pie tās dzīves, kuru prata kontrolēt.
Atpakaļ pie tās sevis versijas, kura neko daudz neprasīja un visu izturēja.

Bet ne viss, kas palīdz izturēt, palīdz atdzimt.

Dažreiz tas, ko Tu sauc par spēku, ir tikai sastindzis ķermenis.
Dažreiz tas, ko Tu sauc par mieru, ir nogurums.
Dažreiz tas, ko Tu sauc par pieņemšanu, ir padevība.
Dažreiz tas, ko Tu sauc par briedumu, ir iemācīta atteikšanās no sevis.

Un te ir patiesība, no kuras bēg ļoti daudzi: pirms atdzimšanas kaut kam ir jānomirst.

Ne skaisti.
Ne simboliski.
Pa īstam.

Tavam ieradumam vienmēr būt stipram.
Tavai vajadzībai visiem izpatikt.
Tavam lepnumam, kas neļauj lūgt palīdzību.
Tavam klusumam, kuru Tu sauci par mieru.
Tavam vecajam stāstam par sevi.

Dažreiz krīze neatņem Tev dzīvi. Tā noņem to versiju par Tevi, ar kuru Tu vairs nevari turpināt.

Un tas ir ļoti dārgs zaudējums. Jo cilvēks apraud ne tikai notikumu.

Viņš apraud arī sevi tajā vecajā dzīvē.

To, kurš vēl ticēja, ka var visu iznest viens.
To, kurš vēl prata būt sev svešs.
To, kurš vēl sauca par normālu to, kas viņu lēnām dzēsa ārā.

Pēc dažām krīzēm Tu vairs neesi tas pats cilvēks.

Tu vairs neesi tik naivs.
Tik akls.
Tik pārliecināts, ka viss būs kā agrāk.

Un tieši tur slēpjas iespēja.

Ne skaista.
Ne viegla.
Bet īsta.

Jo tajā brīdī Tu vari pirmo reizi sev pateikt patiesību.

Man nav tikai grūti. Es vairs nevaru dzīvot tā, kā dzīvoju līdz šim.

Es negribu atpakaļ vecajā. Es gribu pārstāt sev melot.

Tas ir lūzuma punkts. Līdz tam Tu vēl mēģini izturēt.
Pēc tam Tu sāc dzīvot citādi.

Un tieši tāpēc Lieldienas nav tikai par gaismu.

Tās ir arī par kapu.
Par klusumu.
Par smago starplaiku, kurā viss vecais jau ir beidzies, bet jaunais vēl nav piedzimis.

Par to vietu, kurā Tu nevari neko paātrināt.

Vari tikai palikt.

Palikt ar sērām.
Ar dusmām.
Ar tukšumu.
Ar bezspēcību.
Ar kaunu.
Ar bailēm, ka vecais ir prom un jaunais varbūt nemaz neatnāks.

Un tomēr tieši tur sākas īsta pārmaiņa. Ne tajā brīdī, kad beidzas asaras.

Bet tajā brīdī, kad Tu pārstāj sevi glābt ar vecajiem paņēmieniem.

Kad vairs neskrien.
Vairs netēlo.
Vairs nesauc par spēku to, kas Tevi salauza.
Vairs nesauc par dzīvi to, ko līdz šim tikai izturi.

Tur rodas kas jauns.

Ne uzreiz.
Ne skaļi.

Bet pa īstam. Tu vairs neesi stiprāks.

Tu esi patiesāks. Tu vairs neesi cilvēks, kurš tikai turas.

Tu kļūsti par cilvēku, kurš beidzot sāk sevi dzirdēt. Un tas maina visu.

Tad Tu vairs negribi atpakaļ dzīvi, kurā sevi atstāji pēdējo.
Vairs negribi mīlestību, kurā sevi samazini.
Vairs negribi mieru, kas balstīts uz sastindzinājumu.
Vairs negribi skaistu ārpusi, zem kuras iekšā viss sen jau kliedz.

Tā arī notiek atdzimšana. Ne kā skaists brīnums.

Kā patiesība, kas vairs neļauj dzīvot pusdzīvu dzīvi.

Un tāpēc Lieldienu cerība nav tajā, ka viss atkal būs kā agrāk.

Lieldienu cerība ir tajā, ka arī pēc sabrukuma Tevī vēl var atdzimt dzīve, kura ir daudz patiesāka par to, kuru līdz šim tikai izturi.

Ja Tu šobrīd atrodies šajā klusajā starptelpā un Tev ir par smagu to nest vienam – esmu šeit, lai būtu Tev blakus šajā pārejā.

Piesakies uz sarunu, rakstot ziņu uz e-pastu: [email protected]

_____

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Tas notiek ātri. Dažās sekundēs. Tu atver telefonu. Ieraugi vienu bildi. Tad vēl vienu.Smaids. Apskāviens. Kopīgs galds....
03/04/2026

Tas notiek ātri. Dažās sekundēs. Tu atver telefonu. Ieraugi vienu bildi. Tad vēl vienu.

Smaids. Apskāviens. Kopīgs galds. Lieldienu rīts.
Vīrietis blakus sievietei tā, it kā starp viņiem viss vēl būtu silts, viegls un dzīvs.

Un kaut kas Tevī savelkas. Ne jau tāpēc, ka Tu viņiem nenovēli labu.

Bet tāpēc, ka pēc pāris sekundēm Tu vairs neskaties uz viņiem.

Tu jau skaties uz jums.

Uz savu galdu.
Uz savu vīrieti.
Uz to, kā jūs sēžat blakus.
Uz to, cik maz starp jums ir īstas tuvības.

Un svētki pēkšņi mainās. Tie vairs nav tikai svētki.

Tie kļūst par fonu vienai sajūtai, no kuras Tu labprāt izvairītos.

Kāpēc citiem tas izskatās tik viegli… bet mums nē?

Tu skaties uz viņiem, un Tev sāk šķist, ka viņiem sanāk tas, kas jums vairs nesanāk.

Vieglāk smaidīt.
Vieglāk pieskarties.
Vieglāk būt blakus.
Vieglāk būt pārim, nevis diviem cilvēkiem, kuri vienkārši uztur kopīgu dzīvi.

Un tajā brīdī sākas tas, ko no malas neviens neredz. Tu sāc salīdzināt.

Ne skaļi.
Ne godīgi.
Bet nežēlīgi.

Jo Tu nesalīdzini realitātes. Tu salīdzini viņu ārpusi ar savu iekšējo sajūtu.

Viņu bildi ar savu nogurumu.
Viņu smaidu ar savu tukšumu.
Viņu pozu ar to klusumu, kas šodien sēž pie jūsu galda kopā ar jums.

Un, protams, šajā salīdzinājumā jūs zaudējat.

Kādā terapijā sieviete teica:

“Kad es paskatos uz citiem pāriem, man sāk šķist, ka tikai mēs vieni nemākam būt kopā.”

Un tas nebija par skaudību. Tā bija sāpe. Jo tajā brīdī viņa nejutās tikai vīlusies attiecībās. Viņa jutās nepareiza tajās.

It kā citi prastu to, ko viņa neprot.
It kā citiem izdotos tas, kas viņai visu laiku izslīd no rokām.
It kā problēma vairs nebūtu starp viņiem.
It kā problēma būtu viņā.

Un te sākas pats bīstamākais.

Tu vairs nejautā sev: kā es patiesībā jūtos šajās attiecībās?

Tu sāc jautāt ko citu: kas ar mani nav kārtībā, ka es nespēju būt laimīga šādi?

Un no tā brīža Tu vairs neesi sev sabiedrotā.

Tu kļūsti par sievieti, kura sāk neuzticēties savai sajūtai.

Varbūt es pārāk daudz gribu.
Varbūt es pārāk daudz jūtu.
Varbūt man vajadzētu būt vieglākai.
Varbūt man vajadzētu vairāk novērtēt to, kas ir.
Varbūt problēma nav attiecībās.
Varbūt problēma esmu es.

Šīs domas neizklausās skaļi. Tās neizklausās dramatiski.
Bet tās dara vienu ļoti konkrētu lietu. Tās pamazām lauž Tavu uzticēšanos sev.

Tu sāc sevi koriģēt un lauzt.

Savus vārdus.
Savus lūgumus.
Savus ievainojumus.
Savus mēģinājumus runāt par to, kas Tev pietrūkst.

Ne tāpēc, ka starp jums viss būtu labi. Bet tāpēc, ka Tev kļūst kauns par to, ka jums nav tā, kā izskatās citiem.

Un tad Tu dari to, ko dara daudzas sievietes, kuras vairs negrib sajust šo plaisu.

Tu mēģini kļūt ērtāka.

Mazāk prasīt.
Mazāk runāt.
Mazāk gaidīt.
Mazāk cerēt.

Mazāk just to, ko patiesībā jau sen jūti.

Tu sev saki, ka nevajag salīdzināt.
Ka sociālie tīkli nav realitāte.
Ka nevienam jau nav perfekti.

Un tas viss ir taisnība. Bet tā nav visa patiesība. Jo te ir tas, ko cilvēki visbiežāk negrib sev atzīt.

Sociālie tīkli nesāpina ne tāpēc, ka tur citiem ir labāk. Tie sāpina tāpēc, ka tie uzspiež pirkstu vietā, kas Tev jau sen sāp.

Vietā, kur Tu jūties nesadzirdēta.
Neredzēta.
Auksta.
Viena blakus cilvēkam, ar kuru Tu vairs nejūties silti un droši.

Bilde pati par sevi neko nepierāda. Bet tā izgaismo to, ko Tu sevī jau zini.

Ka Tu neesi vienkārši nogurusi.
Ka Tu neesi vienkārši pārjūtīga.
Ka Tu neesi vienkārši pārāk prasīga.

Tu vienkārši vairs neproti sev melot tik pārliecinoši kā agrāk. Un tas ir tas brīdis, kad salīdzināšana kļūst par spoguli.

Nevis tāpēc, lai parādītu, ka citiem ir ideāli.

Bet tāpēc, lai Tu beidzot ieraudzītu, cik ilgi esi saukusi par normālu to, kas Tevi dara nelaimīgu.

Tu skaties uz viņiem. Bet īstenībā Tu beidzot ieraugi jūs.

Jūsu attālumu.
Jūsu neveiklumu.
Jūsu pieradumu dzīvot blakus.
Savu kluso cerību, ka kādreiz būs citādi, pat ja starp jums nekas īsti nemainās.

Un pats smagākais nav tas, ka ar jums kaut kas nav kārtībā.

Pats smagākais ir tas, ka Tu esi sākusi domāt, ka ar Tevi kaut kas nav kārtībā, jo Tu vairs nevari priecāties par attiecībām, kurās jau sen nejūties labi.

Tieši tā salīdzināšana lauž visdziļāk. Tā ne tikai liek šaubīties par attiecībām.

Tā liek šaubīties par savas realitātes uztveri.

Tu nesabrūc no citu pāru bildēm. Tu sabrūc brīdī, kad tās vairs neļauj noliegt to, cik vientuļa Tu jūties savās attiecībās.

_______

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Tu gribi saprasties, bet katru reizi, kad saruna kļūst svarīga, Tu pamani, ka tā pamazām aiziet citā virzienā, un tas, k...
02/04/2026

Tu gribi saprasties, bet katru reizi, kad saruna kļūst svarīga, Tu pamani, ka tā pamazām aiziet citā virzienā, un tas, kas sākās kā mēģinājums būt tuvāk, beidzas ar sajūtu, ka jūs atkal viens otru nesasniedzat.

Tu sāc mierīgi.

Tu negribi strīdēties, negribi neko pierādīt — Tu vienkārši gribi pateikt, kas Tev ir svarīgs, cerot, ka šoreiz Tevi sadzirdēs līdz galam.

Tu pasaki.

Viņš atbild.

Un kādu brīdi šķiet, ka saruna turas.

Bet tad Tu jūti, ka kaut kas mainās — viņš vairs neklausās tā, kā sākumā, viņš sāk aizstāvēties, un Tu saproti, ka viņš dzird nevis to, ko Tu saki, bet to, ko tas nozīmē par viņu.

Tu mēģini vēlreiz.

Citādi.
Mierīgāk.

Bet sajūta nemainās.

Tu runā, bet līdz viņam tas kaut kā nenonāk, un tajā pašā brīdī Tu pamani, ka arī Tu vairs neklausies, lai saprastu — Tu klausies, lai atbildētu.

Un tur viss mainās. Saruna vairs nav par tuvību. Tā kļūst par strīdu.

Par to, kurš ko teica.
Par to, kas bija vai nebija.
Par to, kurš ir vainīgs.

Tu gribi tuvību, bet nonāc cīņā.
Tu gribi, lai Tevi saprot, bet pati vairs nedzirdi viņu.
Tu gribi būt kopā, bet jūti, ka katrs paliek savā pusē.

Kādā terapijā pāris teica, ka viņi var runāt ilgi, bet beigās abi jūtas vieni — it kā saruna būtu notikusi, bet kontakts tā arī nebūtu izveidojies.

Un tas nogurdina visvairāk. Ne pats strīds.

Bet tas, ka pēc tā nekas nemainās. Tu esi blakus. Bet nejūties kopā.

Un kādā brīdī Tu pamani kaut ko, kas nav ērti sev atzīt — Tev kļūst svarīgāk pierādīt savu taisnību nekā palikt kontaktā ar viņu, pat ja dziļi iekšā Tu zini, ka tieši šis kontakts ir tas, ko Tu patiesībā meklē.

Un tajā brīdī tuvība sāk pazust. Ne skaļi. Bet ļoti jūtami.

Tu gribi tuvību.
Bet sarunās jūs viens otru pazaudējat.
_________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Jūs vairs nestrīdaties. Un tas neizskatās slikti.Nav spriedzes.Nav skaļu konfliktu.Nav smagu sarunu.Ir miers. Vismaz no ...
02/04/2026

Jūs vairs nestrīdaties. Un tas neizskatās slikti.

Nav spriedzes.
Nav skaļu konfliktu.
Nav smagu sarunu.

Ir miers. Vismaz no malas. Agrāk bija citādi.

Tu dusmojies.
Tu teici, kas Tev nepatīk.
Tu mēģināji kaut ko mainīt.

Tu cīnījies. Jo Tev rūpējies. Tagad — Tu klusē.

Tu redzi lietas, kas Tevi sāpina… bet Tu neko nesaki.

Tu jūti, ka kaut kas nav kārtībā… bet Tu par to nerunā.

Tu izvēlies nepacelt tēmas, kas varētu aiziet greizi.

Tu sev saki — nav jēgas. Un Tu palaid. Ne vienā brīdī.
Bet pamazām.

Tu sāc piekāpties. Sākumā mazās lietās. Tad lielākās.

Tu sāc atlaist to, kas Tev ir svarīgs. Ne tāpēc, ka tas pēkšņi vairs nebūtu svarīgs.

Bet tāpēc, ka Tu esi noguris mēģināt.

Kādā terapijā sieviete teica:

“es vairs nestrīdos… man vienkārši nav spēka vēlreiz iet cauri tam pašam.”

Un viņas balss bija mierīga. Bez dusmām. Bez spriedzes.

Un tieši tas bija smagākais. Jo dusmas nozīmē, ka vēl ir kustība.

Bet šeit… ir klusums. Tu joprojām esi attiecībās.

Tu dari, kas jādara.

Runā par ikdienu.
Par lietām, kas ir drošas.
Par to, kas neizraisa konfliktu.

Bet Tu vairs neiesaisties pa īstam. Tu vairs neesi tajā ar visu sevi.

Tu esi klāt. Bet Tu neesi iekšā.

Un kādā brīdī Tu pamani — Tu dzīvo līdzās. Ne kopā.

Tu nepārtrauc attiecības. Tu vienkārši pārstāj tajās piedalīties.

Un tas notiek tik klusi, ka neviens to nepamana.

Nav viena liela strīda. Nav viena liela lēmuma.

Ir tikai daudzi mazi brīži, kuros Tu izvēlies neko neteikt.

Katru reizi, kad Tu norij.
Katru reizi, kad Tu atlaiž.
Katru reizi, kad Tu sev saki — lai jau paliek.

Un no šiem brīžiem veidojas attālums.

Ne redzams. Bet ļoti jūtams.

Attiecības nebeidzas tajā brīdī, kad cilvēki strīdas.
Tās beidzas tajā brīdī, kad kāds pārstāj cīnīties.

_______

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Visvientuļāk Tu jūties nevis viens… bet attiecībās. Tu neesi viens.Un tomēr — visvientuļāk Tu jūties tieši tad, kad esi ...
31/03/2026

Visvientuļāk Tu jūties nevis viens… bet attiecībās. Tu neesi viens.
Un tomēr — visvientuļāk Tu jūties tieši tad, kad esi kopā ar viņu.

Jūs dzīvojat vienā telpā.

Runājat par ikdienu.
Par darbiem.
Par to, kas jāpaveic.

Varbūt pat reizēm pasmejaties. No malas nekas neizskatās slikti.

Bet ir lietas, par kurām Tu nerunā.

Par to, kas Tev patiesībā notiek.
Par to, kas sāp.
Par to, kas pietrūkst.

Tu to paturi sevī. Ne tāpēc, ka negribētu teikt.

Bet tāpēc, ka Tu jau zini, kā tas beigsies.

Tu sāksi runāt — viņš nepamanīs, cik tas ir svarīgi.
Tu mēģināsi paskaidrot — viņš aizies citā tēmā.
Tu atvērsies — un paliksi viens ar to, ko pateici.

Tu to esi piedzīvojis pārāk daudz reižu. Un kādā brīdī Tu vienkārši pārstāj mēģināt.

Ne skaļi. Ne demonstratīvi. Bet iekšēji.

Tu sāc dzīvot savu iekšējo dzīvi viens. Tu pats sev tiec galā.

Ar savām domām, kas nekur nepazūd.
Ar sajūtām, kuras nekur neliec.
Ar brīžiem, kuros būtu vajadzīgs kāds blakus.

Bet Tu nevienu nesauc. Jo Tu vairs negaidi, ka kāds patiešām būs klāt.

Kādā terapijā vīrietis teica:

“es dzīvoju kopā… bet viss, kas man ir svarīgs, notiek tikai manī.”

Un tas ir tas, ko no malas nevar redzēt.

Nav strīdu. Nav skaļu konfliktu. Bet nav arī tuvības.

Tu runā. Bet Tu nestāsti. Tu esi blakus. Bet Tu neesi kopā.

Un šī vieta ir ļoti klusa. Tā neizskatās kā problēma.

Bet tā jūtama katru dienu. Mazās lietās.

Kā Tu izvēlies nerunāt.
Kā Tu nepajautā.
Kā Tu noklusē to, kas Tev ir svarīgs.

Un ar laiku Tu pierodi. Pierodi būt viens attiecībās.

Pierodi negaidīt.
Pierodi neiesaistīt.
Pierodi dzīvot sevī.

Un tad Tu vairs pat nepamani, cik ļoti esi viens.

Jo tas kļūst normāli. Bet iekšā paliek sajūta. Klusā, bet ļoti skaidrā:

Tu esi blakus cilvēkam… un tomēr dzīvo viens.

Vientulība vienatnē ir skaidra.
Bet vientulība attiecībās — tā lēnām apēd no iekšpuses.

_____

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Tu mēģini runāt par attiecībām. Viņš dzird, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā.Tu nesāc ar pārmetumu. Tu mēģini paskaidrot....
31/03/2026

Tu mēģini runāt par attiecībām. Viņš dzird, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā.
Tu nesāc ar pārmetumu. Tu mēģini paskaidrot.

Kas Tev pietrūkst.
Kas Tevi sāpina.
Kas Tev ir svarīgi.

Tu runā par sajūtu.

Par attālumu.
Par to, ka nejūties sadzirdēta.
Par to, ka kaut kas starp jums mainās.

Tu neuzbrūc. Tu mēģini saprast. Bet saruna aiziet citur.

Tu saki: “man pietrūkst tuvības.”
Viņš dzird: “Tu neesi pietiekams.”

Tu saki: “es jūtos viena.”
Viņš dzird: “Tu mani atgrūdi.”

Tu saki: “mums kaut kas jāmaina.”
Viņš dzird: “Tu esi problēma.”

Un tajā brīdī viņš aizveras. Ne vienmēr skaļi. Dažreiz klusumā.

Viņš kļūst īsāks.
Aizsargājas.
Vai vienkārši pārtrauc runāt.

Un Tu paliec viena ar to, ko pateici. Ar sajūtu, ka atkal neesi sadzirdēta.

Kādā terapijas sesijā vīrietis teica:

“man šķiet, ka lai ko es darītu — tas vienmēr ir par maz.”

Un sieviete teica:

“es nemaz nesaku, ka ar Tevi kaut kas nav kārtībā… es vienkārši gribu, lai mums būtu labāk.”

Un abi bija patiesi. Abi centās. Abi runāja no savas vietas.

Un tomēr viens otru nesasniedza. Jo saruna nenotika vienā līmenī.

Tu runā par attiecībām. Viņš dzird runu par sevi.

Un katru reizi, kad Tu mēģini tuvoties… viņš jūtas apdraudēts.

Un jo vairāk Tu mēģini paskaidrot… jo vairāk viņš aizveras.

Un ar laiku Tu sāc runāt mazāk. Ne tāpēc, ka nav ko teikt.

Bet tāpēc, ka Tu jau zini, kā tas beigsies. Ar pārpratumu.

Ar attālumu. Ar to pašu sajūtu — ka Tu viņu nesasniedz.

Un viņš jūtas nepietiekams. Un šajā vietā sāk veidoties klusums.

Ne mierīgs. Bet piesardzīgs.

Kur neviens vairs nerunā par to, kas patiesībā notiek.

Tu nerunā par viņu.
Bet viņš katru Tavu vārdu dzird kā spriedumu par sevi.

Un tā jūs pamazām pārstājat viens otru sasniegt.

_______

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Jūs vairs nestrīdaties. Un Tu pats sev saki — tas ir labi.Beidzot mierīgi.Beidzot bez spriedzes.Beidzot bez tiem pašiem ...
29/03/2026

Jūs vairs nestrīdaties. Un Tu pats sev saki — tas ir labi.

Beidzot mierīgi.
Beidzot bez spriedzes.
Beidzot bez tiem pašiem konfliktiem.

Bet iekšā Tu zini. Kaut kas ir pazudis.

Tu vairs nejautā. Ne tāpēc, ka viss ir skaidrs.

Bet tāpēc, ka Tu vairs negribi dzirdēt to pašu atbildi.

Tu vairs nesaki, kas Tev sāp. Ne tāpēc, ka tas nesāp.

Bet tāpēc, ka Tu jau zini, kas notiks.

Viņš nesapratīs.
Vai aizstāvēsies.
Vai viss beigsies kā vienmēr.

Un Tu to negribi vēlreiz. Tāpēc Tu izvēlies klusēt.

Tu esi blakus. Bet Tu vairs neesi iekšā.

Kādā brīdī Tu pat pamani — agrāk Tu būtu reaģējis.

Agrāk Tevi tas aizskartu.
Agrāk Tu kaut ko teiktu.

Tagad — nē.

Un tas Tevi pat nedaudz biedē.

Jo Tu saproti: Tev kļūst vienalga.

Kādā terapijā sieviete teica:

“mēs dzīvojam mierīgi… bet es jūtos kā viena.”

Un vīrietis bija pārsteigts.

Jo viņš redzēja mieru. Viņa juta attālumu.

Un abi dzīvoja vienā attiecībā. Bet pilnīgi citā realitātē.

Jo miers bez tuvības nav miers.

Tas ir brīdis, kad viens vai abi ir atkāpušies.

Ne fiziski.

Bet iekšēji.

Tu dari, kas jādara.

Runā par ikdienu.
Par darbiem.
Par to, kas nav bīstams.

Bet Tu vairs nerunā par to, kas Tev ir svarīgs. Jo Tu vairs netici, ka tas kaut ko mainīs.

Un šī ir tā vieta, ko cilvēki bieži nepamana. Nav strīdu — tātad viss kārtībā.

Bet patiesībā…

kustības vairs nav.

Nav spriedzes. Bet nav arī dzīvības.

Un attiecības bez dzīvības… tās vienkārši eksistē.

Ne attīstās. Ne padziļinās. Vienkārši turas.

Un šajā vietā vienaldzība kļūst par aizsardzību.

Pret sāpēm.
Pret vilšanos.
Pret to, ka atkal būs tas pats.

Un Tu sev pat vari pateikt:

“vismaz ir mierīgi.” Bet dziļāk Tu zini — tas nav tas, ko Tu patiesībā gribi.

Tas nav miers.
Tas ir brīdis, kad Tu pārstāj būt attiecībās pa īstam.

________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālusts

Ne viss, ko Tu izlasi par cilvēku, ir patiesība. Dažreiz tas ir kāda cita sāpes.Ne viss, ko Tu atrodi internetā par cilv...
29/03/2026

Ne viss, ko Tu izlasi par cilvēku, ir patiesība. Dažreiz tas ir kāda cita sāpes.
Ne viss, ko Tu atrodi internetā par cilvēku, ir patiesība.

Dažreiz tas ir kāda cita sāpes, dusmas vai nespēja tikt galā ar sevi.

Un tās tiek izliktas kā “fakti”.

Ja Tu meklē terapeitu, Tu, visticamāk, kaut ko jūti.

Apjukumu.
Nogurumu.
Varbūt bezspēcību.

Un tad Tu dari to, kas šķiet loģiski —
Tu mēģini saprast, kam var uzticēties.

Tu lasi.
Salīdzini.
Meklē drošību.

Un tajā brīdī Tu sastopies ar dažādiem viedokļiem.

Arī negatīviem.

Un tas var radīt šaubas.

Vai tas ir droši?
Vai es nekļūdos?
Vai es neiešu pie nepareizā cilvēka?

Šīs šaubas ir cilvēciskas.

Bet ir viena lieta, ko ir svarīgi saprast.

👉 Cilvēki, kuri ir apmierināti, reti raksta anonīmus uzbrukumus.

Viņi dzīvo savu dzīvi.

Viņi nejūt vajadzību kādu pazemināt vai diskreditēt.

Savukārt cilvēks, kurš jūtas aizskarts, dusmīgs vai nespēj tikt galā ar to, ko piedzīvo…

bieži izvēlas citu ceļu.

Nevis sarunu.

Bet uzbrukumu.

Nevis dialogu.

Bet anonimitāti.

Jo anonimitāte dod vienu ļoti spēcīgu sajūtu —
tā ļauj uzbrukt bez sekām.

Un tas nozīmē, ka ne viss, ko Tu izlasi, ir par to cilvēku, par kuru tas ir rakstīts.

Dažreiz tas vairāk pasaka par to, kurš to raksta.

Par viņa sāpēm.
Par viņa dusmām.
Par viņa nespēju izturēt to, kas viņā ir aizskarts.

Un šeit ir svarīgākais.

👉 Terapeitu neizvēlas pēc tā, ka par viņu nekas slikts nav rakstīts.

To izvēlas pēc tā, vai Tu jūti:

vai šis cilvēks Tevi saprot
vai šis cilvēks Tev rada uzticību
vai Tu vari viņa klātbūtnē būt patiess

Jo terapija nav par ideālu tēlu.

Tā nav par to, lai viss izskatītos pareizi.

Tā ir par kontaktu.

Par attiecībām.

Par vietu, kur Tu vari atnākt ar to, kas Tev patiesībā notiek.

Un tas ne vienmēr ir ērti.

Un ne vienmēr visiem tas patīk.

Bet tas ir īsts darbs.

Ne viss, ko Tu izlasi, ir patiesība.
Bet sajūta, kas Tev rodas, sastopot cilvēku — tā gandrīz nekad nemelo.

Un tieši uz to ir vērts balstīties.

_______

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Tu pat nepamani, kad tas sākās. Tu vienkārši sāki pielāgoties.Sākumā — mazliet.Nepateici kaut ko, lai nebūtu strīda.Piek...
28/03/2026

Tu pat nepamani, kad tas sākās. Tu vienkārši sāki pielāgoties.
Sākumā — mazliet.

Nepateici kaut ko, lai nebūtu strīda.
Piekāpies, lai būtu mierīgāk.
Noklusēji, lai nesabojātu vakaru.

Tas šķita normāli.

Attiecībās taču tā notiek.
Jārēķinās.
Jāpielāgojas.
Jāspēj piekāpties.

Tu to darīji, jo Tev rūpēja.

Bet ar laiku kaut kas mainījās.

Tu vairs neuzdod sev jautājumu:
“ko es gribu?”

Tu sāc domāt citādi:

“kā būs vieglāk viņam?”
“kā lai nav spriedzes?”
“kā lai viss paliek mierīgi?”

Un Tu to dari automātiski.

Pat nepamanot.

Tu pielāgojies viņa noskaņojumam.
Viņa vajadzībām.
Viņa reakcijām.

Un pamazām Tu sevi nobīdi malā.

Tu vēl esi attiecībās.

Bet Tu vairs neesi centrā savā dzīvē.

Kādā terapijā sieviete teica:

“es pat vairs nezinu, ko es pati gribu… es vienkārši dzīvoju tā, lai būtu mierīgi.”

Un tas nebija par mieru.

Tas bija par sevis zaudēšanu.

Jo pielāgošanās sākumā šķiet kā rūpes.

Bet, ja tā kļūst par ieradumu…

tā kļūst par atteikšanos no sevis.

Tu sāc runāt mazāk.
Mazāk iebilst.
Mazāk izteikt savu viedokli.

Ne tāpēc, ka Tev tāda nav.

Bet tāpēc, ka Tu vairs nejūti, ka tas ir droši.

Un ar laiku Tu pierodi.

Pierodi būt ērtāka.
Saprotošāka.
Klusāka.

Un no malas viss izskatās labi.

Nav lielu strīdu.
Nav spriedzes.
Nav haosa.

Bet arī nav Tevis.

Ir tikai versija par Tevi, kas pielāgojas.

Un tas ir tas, kas sāk sāpēt.

Ne uzreiz. Bet dziļi.

Jo kādā brīdī Tu jūti:

Tu dzīvo… bet ne savu dzīvi. Tu esi attiecībās… bet neesi sev.

Un šī sajūta ir ļoti klusa.

To nevar vienkārši izskaidrot. Bet to var just.

Pāru terapijā bieži šis ir brīdis, kad sieviete pirmo reizi atkal apstājas.

Un sev jautā:

“bet ko es patiesībā gribu?”

Un sākumā atbilde nenāk.

Ir tukšums.

Jo Tu tik ilgi esi pielāgojusies citiem, ka esi pārstājusi klausīties sevī.

Bet tieši tur viss sākas.

Nevis ar otru cilvēku.

Ar Tevi.

Tu nepazaudē sevi vienā dienā.
Tu pazūdi katru reizi, kad izvēlies mieru citu labā… nevis patiesību sev.

Un kādā brīdī tas kļūst par daudz.

Ja Tu jūti, ka šis ir par Tevi…

tas nav sīkums.

Tas ir brīdis atgriezties pie sevis.

_________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Tas, ka jūs vairs nestrīdaties, nenozīmē, ka attiecībās viss ir labi.Dažreiz tas nozīmē pretējo. Ka kāds no jums vairs n...
27/03/2026

Tas, ka jūs vairs nestrīdaties, nenozīmē, ka attiecībās viss ir labi.
Dažreiz tas nozīmē pretējo. Ka kāds no jums vairs necīnās.

Tu kādreiz cīnījies.

Tu runāji.
Strīdējies.
Mēģināji pierādīt, paskaidrot, panākt.

Tu centies, lai Tevi sadzird.
Lai kaut kas mainās.
Lai starp jums atkal parādās tuvība.

Jo Tev rūpēja.

Un arī strīdos bija dzīvība.

Bija emocijas.
Bija kustība.
Bija vēlme sasniegt otru cilvēku.

Tagad Tu vairs nestrīdies.

Ne tāpēc, ka viss ir labi.

Bet tāpēc, ka Tev vairs nav spēka.

Tu vienkārši klusē.

Tu izvēlies nepateikt.
Nepaskaidrot.
Neiet tajā sarunā, kas jau tik daudz reižu ir beigusies vienādi.

Tu piekāpies.

Norij vārdus, kurus agrāk būtu pateicis.

Aizej citā istabā, nevis mēģini vēlreiz.

Un no malas tas izskatās mierīgi.

Nav skaļu konfliktu.
Nav spriedzes.
Nav strīdu, kas nogurdina.

Bet tas nav miers.

Tas ir nogurums.

Un iekšā…

iekšā parādās tukšums.

Jo Tu vairs neesi sarunā.

Tu vairs neesi kontaktā.

Tu esi blakus.

Bet ne kopā.

Kādā terapijā vīrietis teica:

“mēs vairs nestrīdamies. Tas taču nozīmē, ka viss ir labāk, vai ne?”

Un sieviete uz viņu paskatījās un teica:

“nē… tas nozīmē, ka es vairs necīnos.”

Un tajā brīdī viss kļuva ļoti skaidrs.

Jo strīds bieži nozīmē, ka vēl ir cerība.

Ka vēl ir spēks mēģināt.
Ka vēl ir svarīgi.
Ka vēl ir vēlme sasniegt otru cilvēku.

Bet klusums…

klusums bieži nozīmē, ka kāds ir noguris līdz galam.

Noguris no mēģinājumiem.
Noguris no nesaprašanas.
Noguris no sajūtas, ka nekas nemainās.

Un tad cilvēks pārstāj.

Nevis tāpēc, ka viņam nerūp.

Bet tāpēc, ka viņš vairs netic, ka kaut kas var būt citādi.

Un tas ir tas brīdis, kur attiecībās sākas īstais attālums.

Nevis tad, kad cilvēki dusmojas.

Bet tad, kad viņi pārstāj mēģināt viens otru sasniegt.

Pāru terapijā šis ir viens no svarīgākajiem punktiem.

Jo šeit vēl var kaut ko mainīt.

Bet tikai tad, ja tas tiek ieraudzīts.

Ja klusums netiek sajaukts ar mieru.

Ja nogurums netiek sajaukts ar stabilitāti.

Jo patiesībā tas ir signāls.

Ka attiecībās kaut kas ir apstājies.

Un tam ir vajadzīga uzmanība.

Attiecības nebeidzas tad, kad cilvēki dusmojas.
Tās beidzas tad, kad viņi pārstāj mēģināt.

Ja jūti, ka jūs vairs nestrīdaties, bet arī vairs nesatiekaties pa īstam —
tas nav miers.

Tas ir brīdis paskatīties uz to dziļāk.

______

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Daudzi pāri uz terapiju atnāk vēlu.Brīdī, kad jau ir uzkrājies daudz.Daudz sāpes.Daudz vilšanās.Daudz neizrunātā.Sarunas...
26/03/2026

Daudzi pāri uz terapiju atnāk vēlu.

Brīdī, kad jau ir uzkrājies daudz.

Daudz sāpes.
Daudz vilšanās.
Daudz neizrunātā.

Sarunas kļūst smagas vai vispār nenotiek.
Tuvība ir mazinājusies.
Un starp diviem cilvēkiem ir parādījies attālums, kuru vairs nav viegli pārvarēt.

Šajā posmā bieži vien abi jau ir noguruši.

Noguruši no mēģinājumiem.
Noguruši no atkārtošanās.
Noguruši no sajūtas, ka viņus nesaprot.

Un tad terapija kļūst par pēdējo mēģinājumu.

Bet ir arī cits brīdis.

Daudz klusāks.

Daudz agrāks.

Brīdis, kad vēl nav lielu konfliktu.
Kad vēl nav dziļu aizvainojumu.
Bet ir sajūta, ka kaut kas ir mainījies.

Mazāk sarunu.
Mazāk viegluma.
Mazāk tuvības.

Un šo sajūtu bieži ir viegli ignorēt.

Jo ikdiena turpinās.

Nav krīzes.
Nav skaļa signāla.

Bet iekšēji parādās doma:

kaut kas starp mums vairs nav tā, kā agrāk.

Kādā terapijā pāris teica:

“mēs negribam nonākt līdz tam, ka viss sabrūk.”

Un šis ir ļoti svarīgs brīdis.

Jo attiecības vēl nav sabrukušas.

Tās vēl var stiprināt.

Un šajā posmā pārmaiņas bieži ir vieglākas.

Jo starp cilvēkiem vēl ir vairāk saiknes.
Vairāk uzticēšanās.
Mazāk aizsardzības.

Pāru terapija šajā brīdī nav par problēmu “labošanu”.

Tā ir par saprašanu.

Par to, kā mēs viens otru dzirdam.
Kā mēs runājam par to, kas ir svarīgs.
Kā mēs reaģējam brīžos, kad kļūst grūti.

Un bieži vien pāris atklāj, ka daudzas lietas, kas vēlāk kļūst par lieliem konfliktiem, sākumā ir bijušas ļoti mazas.

Nepateikts vārds.
Nesadzirdēta sajūta.
Nepamanīts nogurums.

Un tieši šīs mazās lietas, ja tās netiek pamanītas, ar laiku uzkrājas.

Pāru terapijā cilvēki iemācās tās ieraudzīt agrāk.

Un runāt par tām citādi.

Nevis tad, kad jau ir par vēlu.

Bet tad, kad vēl var saprast.

Kad vēl var satuvināties.

Kad vēl var izvēlēties.

Un tas rada pavisam citu attiecību kvalitāti.

Ne tāpēc, ka tajās nav problēmu.

Bet tāpēc, ka tās tiek risinātas citādi.

Ar vairāk klātbūtnes.
Ar vairāk sapratnes.
Ar vairāk cieņas vienam pret otru.

Attiecības neuzlabojas pašas no sevis.
Tās uzlabojas, kad cilvēki sāk tās saprast.

Ja jūti, ka attiecībās kaut kas ir mainījies, iespējams, šis nav brīdis gaidīt.

Iespējams, tas ir brīdis paskatīties uz to kopā.

Un, ja nepieciešams, arī meklēt palīdzību.



Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Ir brīdis, kad attiecībās šķiršanās sāk šķist kā vienīgais risinājums.Ne vienmēr tāpēc, ka cilvēki vairs negrib būt kopā...
26/03/2026

Ir brīdis, kad attiecībās šķiršanās sāk šķist kā vienīgais risinājums.

Ne vienmēr tāpēc, ka cilvēki vairs negrib būt kopā.

Bet tāpēc, ka viņi vairs neredz, kā var būt citādi.

Sarunas atkārtojas.
Strīdi atkārtojas.
Un arī klusums sāk atkārtoties.

Viss it kā ir bijis izrunāts jau simts reizes.
Un tomēr — nekas nemainās.

Kādā terapijā pāris teica:

“mēs esam mēģinājuši visu.”

Un viņi to teica ar nogurumu, nevis ar dusmām.

Jo viņi tiešām bija mēģinājuši.

Runāt.
Skaidrot.
Vienoties.

Bet katra saruna beidzās tajā pašā vietā.

Viens jūtas nesaprasts.
Otrs jūtas kritizēts.

Un ar laiku abi sāk zaudēt spēku turpināt.

Tieši šajā brīdī bieži parādās doma:

varbūt vieglāk ir vienkārši aiziet.

Jo palikt nozīmē turpināt dzīvot šajā spriedzē.
Šajā neizpratnē.
Šajā sajūtā, ka nekas nemainās.

Bet tas, kas bieži netiek ieraudzīts, ir tas, ka problēma ne vienmēr ir pašās attiecībās.

Bieži problēma ir veidā, kā pāris mēģina viens otru sasniegt.

Viens runā ar pārmetumiem, jo jūtas ievainots.
Otrs aizveras, jo jūtas kritizēts.

Viens kļūst skaļāks.
Otrs klusāks.

Un abi arvien vairāk attālinās.

Ne tāpēc, ka negribētu būt kopā.

Bet tāpēc, ka nezina, kā būt kopā citādi.

Pāru terapijā šis ir ļoti svarīgs brīdis.

Jo pirmo reizi saruna nenotiek tā, kā līdz šim.

Tā nenonāk tajā pašā strupceļā.

Tiek radīta telpa, kur:

viens var pateikt, kas patiesībā sāp — bez pārmetuma
otrs var sadzirdēt — bez aizstāvēšanās

Un tas bieži ir kaut kas jauns.

Ne vienmēr viegls.

Bet īsts.

Kādā terapijā vīrietis pirmo reizi pateica:

“es jūtos, ka es Tev neesmu pietiekams.”

Un sieviete apklusa.

Jo līdz tam viņa bija dzirdējusi tikai aizkaitinājumu.

Nevis šo.

Un tajā brīdī kaut kas mainījās.

Ne viss uzreiz.

Bet virziens.

Jo pēkšņi viņi vairs nebija viens pret otru.

Viņi bija kopā pret problēmu.

Un tas ir būtiski.

Jo attiecības bieži nesabrūk tāpēc, ka nav mīlestības.

Tās sabrūk tāpēc, ka cilvēki iestrēgst veidā, kā viņi viens otru sasniedz.

Un, ja tas netiek mainīts, šķiršanās sāk šķist vienīgais ceļš.

Bet dažreiz tas nav vienīgais.

Dažreiz tas ir vienkārši vienīgais, ko pāris līdz šim ir redzējis.

Dažreiz šķiršanās šķiet vienīgā izeja…
jo cits veids vēl nav piedzīvots.

Ja jūti, ka esat šajā vietā, iespējams, vēl ir vērts mēģināt saprast vienam otru citādi.



Ar sapratni,
Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Address

Riga
LV-1001

Alerts

Be the first to know and let us send you an email when Kaspara Justa psihoterapijas prakse posts news and promotions. Your email address will not be used for any other purpose, and you can unsubscribe at any time.

Share