Kaspars Justs - Psihoterapija Rīgā un online

Website

Kaspars Justs - Psihoterapija Rīgā un online Sertificēts psihoterapijas speciālists. Psihoterapija individuāli 🔹 Psihoterapija pāriem un ģimenēm 🔹Laulību un attiecību terapija. Tā nav glancēta metode.

LAI PIETEIKTOS KONSULTĀCIJAI LŪGUMS RAKSTĪT E-PASTU: [email protected] Ikviens cilvēks nes sevī stāstu – reizēm sarežģītu, reizēm klusumā noslēptu, reizēm skaļi neizteiktu, bet tomēr dziļi sajūtamu. Manā psihoterapijas praksē es vadu cilvēkus cauri viņu pašu dzīves stāstiem, cieņpilni, iejūtīgi un ar profesionālu klātbūtni, lai cilvēks varētu sastapt pats sevi tur, kur viņš ir visīstākais. Mana prakse ir droša telpa tiem, kuri jūtas apmaldījušies attiecībās, dzīvē vai sevī. Tā ir vieta tiem, kuri jūtas pārslogoti, tukši, trauksmaini vai nesaprasti. Tā ir vieta dziedināšanai, augšanai un patiesai sastapšanai. Mēs katrs dzīvojam starp redzamo un neredzamo. Starp vārdiem, kas izskan, un klusumiem, kas paliek neizteikti. Starp pienākumiem un ilgām, starp pielāgošanos un iekšējo brīvību. Starp to, kas mūs veidoja vakar, un to, par ko varam kļūt rīt. Un reizēm – starp šīm robežām – mēs pazaudējam sevi. Mana psihoterapijas prakse ir vieta tiem, kuri ilgojas satikt paši sevi – aiz trauksmes, aiz kontroles, aiz neizrunātām sāpēm. Tā ir telpa, kur var apstāties. Kur var nokāpt dziļāk – zem virspusējiem stāstiem, aiz aizsardzības mehānismiem, līdz pašiem sakņainākajiem iekšējiem jautājumiem:
Kas es patiesībā esmu, kad neesmu tikai funkcija? Ko es patiesi jūtu, kad klusums manī kļūst skaļš? Kāda ir manas dzīves jēga – ne pēc citu vērtējuma, bet pēc manas pašas dvēseles patiesības? Es strādāju, ieklausoties ne tikai vārdos, bet arī klusumos. Ieklausoties tajā, kā cilvēks elpo, kā viņš pavērš skatienu, kā viņa balss lūst tieši tajā vietā, kur bijusi dzīve. Psihoterapija man palīdz redzēt neredzamo – to, kā caur mums runā iepriekšējo paaudžu sāpes un cerības, to, kā bērnības attiecību dinamikas turpina atkārtoties pieaugušo dzīvē, līdz mēs tās apzināmies un izšķīdinām. Psihoterapijā es vados pēc principa, ka katrs brīdis mūs māca, katra emocija ir durvis, un katra reakcija – iespēja nonākt tuvāk sev. Tā ir terapija, kas neslēpjas aiz teorijām, bet ir dzīva, elpojoša satikšanās ar cilvēku. Psihoterapija palīdz turēt kopā cilvēka ievainojamību un cieņu. Tā neapsola risinājumus, bet sniedz iespēju ieraudzīt savas izvēles. Tā palīdz sastapties ar dzīves bezgalību un tās galīgumu, ar vientulību un mīlestības iespējamību, ar tukšumu, kas reizēm ir ceļš uz iekšēju piepildījumu.

Šī nav ātra terapija. Tā ir dzīva satikšanās. Tā ir kopīgs ceļš caur apjukumu, skumjām, dusmām, ilgām, mīlestību, klusumu un atmodu. Tā ir vieta, kur cilvēks var beidzot nokāpt sevī bez bailēm, un kur neviens viņa daļa netiek noraidīta. Ja Tu jūties iztukšots, apmaldījies vai vienkārši vairs nespēj būt tā, kā esi bijis – es Tevi gaidu. Ar cieņu. Ar klātbūtni. Ar līdzpārdzīvojumu. Tava patība ir pelnījusi telpu. Tavas sāpes – sapratni. Tava dzīve – iespēju tapt dziedinātai. Ja Tu sajūti aicinājumu – es būšu klātesošs, lai palīdzētu Tev atklāt, izprast un dziedināt. Lai pieteiktos uz konsultāciju pie Kaspara lūgums rakstīt e-pasts: [email protected]


Vadu individuālās konsultācijas un sniedzu profesionālu psiholoģisko palīdzību:

• ja ir depresijas vai izdegšanas pazīmes, nomāktība, nespēks, trūkst dzīvesprieka;
•. ja ir trauksme, panikas lēkmes, veģetatīvā distonija;
• ja ir emocionālās problēmas (ēšanas vai miega traucējumi, trauksme, vainas sajūta, kauns, skumjas, dusmas);
•. ja ir nepieciešama emocionālā stāvokļa līdzsvarošana pēc tuva cilvēka zaudēšanas un attiecību pārtraukšanas;
• ja ir vēlēšanās labāk sevi iepazīt, saprast un pieņemt, būt saskaņā ar sevi, atklāt un izmantot savu iekšējo spēku un resursus;
• ja ir zems pašvērtējums (piemēram, grūtības izteikt savu viedokli, bailes uzsākt ko jaunu, grūtības pieņemt lēmumus, tieksme kontrolēt, apspiest emocijas, sava izskata nepieņemšana utt.);
•. ja ir nepieciešama uzvedības un attiecību veidošanas modeļa maiņa;
•. ja ir nepieciešams atbrīvoties no psihotraumām, negatīvām vecāku programmu sekām;
•. ja ir nepieciešama palīdzība psihosomatisko saslimšanu gadījumos;
• ja ir grūtības un sarežģījumi attiecībās (ģimenē, ar bērniem, ar partneri, kolēģiem darbā, vecākiem, draugiem, ar pretējā dzimuma pārstāvjiem utt.);
• ja ir nepieciešams darbs ar iedzimtām problēmām un ģimenes uzskatiem (ģimenes mītiem);
• ja kāds dzīves notikums ir atstājis ilgstošas un nevēlamas emocionālas sekas;
• ja ir grūtības nodibināt tuvas attiecības ar citiem cilvēkiem;
• ja pārdzīvoti zaudējumi (šķiršanās, tuvinieku nāve, ieilgušas sēras utt.);
• ja ir vēlēšanās saprast, kā ģimenes un dzimtas emocionālais mantojums ietekmē pašreizējo dzīves situāciju;
• ja Jums ir vēlēšanās saprast, ko vēlaties un tuvināties saviem dzīves mērķiem;
• ja ir vēlēšanās sevi izpaust, atraisīt savas spējas; saprast, kas dzīvē ir svarīgs, kas ir svarīgs citiem cilvēkiem;
•. ja ir vēlme atbrīvoties no kaitīgiem ieradumiem, visdažādākajām atkarībām, līdzatkarības (starppersonu konfliktu, strīdus situāciju risināšana);
•. labklājības rašana dažādās dzīves sfērās: veselībā (psihiskā, fiziskā, garīgā), mīlestībā, seksā, savstarpējās attiecībās, darbā, finansēs. DALĪBA ASOCIĀCIJĀS:

• Eiropas Geštalta psihoterapijas asociācijas biedrs;
•. Latvijas Geštalta terapijas asociācijas biedrs;
•. Latvijas neatkarīgo psihoterapeitu un psihoterapijas speciālistu asociācijas biedrs;
•. Latvijas Smilšu spēles terapijas asociācijas biedrs. MAKSA PAR KONSULTĀCIJU

Katram klientam sesiju skaits ir atšķirīgs, atkarībā no klienta situācijas un vēlmēm. Var būt viena vai divas konsultācijas īstajā laikā vai arī ilgāks sadarbības process. Maksa par darbu ar klientu ir individuāla, un tā ir atkarīga no darba grafika. Nav vienādu cilvēku. It kā līdzīgas problēmas ar vienu cilvēku atrisinām četrās stundās, bet ar kādu – četrpadsmit. Tas ir atkarīgs no problēmas dziļuma, no gatavības problēmu atrisināt, no darbaspējām, vecuma, dzimuma un citiem subjektīviem rādītājiem. Katrs pats veido savu dzīvi skaistāku, krāsaināku, piepildītāku, miera pilnāku, bet ir brīži, kad noder kāds neliels atbalsta punkts, cits skata leņķis, profesionāla, toleranta un konfidenciāla palīdzība. Ir iespējamas arī konsultācijas attālināti, iepriekš piesakoties pa e-pastu. E-pasts: [email protected]

Ar cieņu un siltumu,
Kaspars

Tikai pieskārienu kļūst arvien mazāk. Arvien retāk gribas dalīties tajā, kas notiek sevī. Arvien mazāk jautājat viens ot...
06/10/2026

Tikai pieskārienu kļūst arvien mazāk. Arvien retāk gribas dalīties tajā, kas notiek sevī. Arvien mazāk jautājat viens otram, kā patiesībā jūtaties. Un arvien vairāk domu, jūtu un pārdzīvojumu paliek katram pie sevis.

Jūs dzīvojat vienā mājā. Guļat vienā gultā. No rīta kopā dzerat kafiju, vakarā pārrunājat, kas jānopērk, kurš aizvedīs bērnus un kādi rēķini jāsamaksā.

No malas jūs joprojām esat pāris.

Bet kaut kur starp visām šīm ikdienas sarunām var pazust sajūta, ka jūs patiešām esat kopā.

Vientulība attiecībās ne vienmēr nozīmē, ka nav, ar ko parunāt. Dažreiz sarunu ir daudz. Tikai tajās vairs nerunājat par to, kas jums patiesībā ir svarīgs.

Jūs varat izstāstīt viens otram, kas noticis darbā, bet nepateikt, cik grūti patiesībā klājas.

Varat runāt par bērniem, bet nepateikt, ka paši jūtaties apmaldījušies.

Varat pajautāt: “Ko ēdīsim vakariņās?”, bet gadiem nepajautāt: “Kā tu patiesībā jūties mūsu attiecībās?”

Un var pienākt brīdis, kad viens no jums vairs pat nemēģina stāstīt.

Ne jau tāpēc, ka nebūtu, ko teikt.

Varbūt pārāk daudz reižu nav juties sadzirdēts. Varbūt baidās atkal sastapties ar vienaldzību. Varbūt starp jums sakrājies tik daudz aizvainojuma, ka kļūst arvien grūtāk tuvoties otram.

Bet dažreiz ir vēl sāpīgāk — vairs īsti nezināt, kā atkal satuvināties ar cilvēku, kurš reiz bijis vistuvākais.

Un šo vientulību reizēm nepamana pat tas, kurš ik vakaru aizmieg jums blakus.

Nav obligāti lielu strīdu vai dramatisku notikumu. Dzīve turpinās. Abi dara to, kas jādara.

Tikai pieskārienu kļūst arvien mazāk. Arvien retāk gribas dalīties tajā, kas notiek sevī. Arvien mazāk jautājat viens otram, kā patiesībā jūtaties. Un arvien vairāk domu, jūtu un pārdzīvojumu paliek katram pie sevis.

Dažreiz cilvēks sāk šaubīties arī pats par sevi.

Varbūt es gribu pārāk daudz? Varbūt pēc daudziem kopā nodzīvotiem gadiem tā vienkārši notiek? Varbūt man ar to jāsamierinās?

Un pamazām var iemācīties ne tikai mazāk stāstīt, bet arī mazāk prasīt. Mazāk parādīt, ka kaut kā pietrūkst. Mazāk runāt par savām sāpēm, ilgām un vajadzībām, jo cerēt uz otra atsaucību un atkal vilties var būt sāpīgāk nekā neko vairs negaidīt.

Reizēm cilvēks savu vientulību sāk slēpt pat no tā, pēc kura tuvuma ilgojas visvairāk.

“Viss kārtībā,” viņš atbild.

Lai gan patiesībā varbūt cer, ka otrs tomēr pamanīs — nav viss kārtībā.

Un tad var parādīties jautājums, kuru reizēm ir grūti atzīt pat pašam sev:

“Kā var būt, ka es dzīvoju kopā ar cilvēku, kuru mīlu, un tomēr jūtos tik vientuļš?”

Tas ne vienmēr nozīmē, ka mīlestības vairs nav.

Iespējams, joprojām ir ilgas pēc otra. Vēlme atkal sajust tuvību. Būt pamanītam. Sadzirdētam. Svarīgam.

Un varbūt tieši šīm ilgām ir vērts pievērst uzmanību.

Psihoterapijā reizēm sākam nevis ar jautājumu, vai attiecības vēl ir iespējams glābt, bet mēģinām saprast, kas starp diviem cilvēkiem ir noticis. Kad viņi sāka attālināties viens no otra. Kas palicis nepateikts un kas joprojām sāp. Kāpēc par dažām lietām kļuvis tik grūti runāt. No kā cilvēks baidās un pēc kā joprojām ilgojas.

Jo dažkārt vientulība attiecībās nav par to, ka nav neviena līdzās.

Tā ir par tuvību, kas reiz bijusi un kuras tagad tik ļoti pietrūkst.

_____

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Jo aiz cilvēka, kurš vienmēr tiek galā, var būt bailes pievilt citus. Grūtības pateikt “nē”. Pieradums vispirms parūpēti...
06/10/2026

Jo aiz cilvēka, kurš vienmēr tiek galā, var būt bailes pievilt citus. Grūtības pateikt “nē”. Pieradums vispirms parūpēties par visiem pārējiem un tikai tad — ja vēl atliek laiks un spēks — par sevi.

No malas var šķist, ka tas noticis pēkšņi. Vēl vakar viņš strādāja, rūpējās par ģimeni, risināja problēmas, palīdzēja citiem. Viņš bija tas, uz kuru var paļauties. Tas, kurš tiek galā un arī grūtā brīdī sev pasaka: “Nekas, izturēšu.”

Un tad pienāk brīdis, kad vairs nav spēka turpināt.

Reizēm pietiek ar šķietamu sīkumu. Neveiksmīgu sarunu. Kārtējo prasību darbā. Strīdu mājās. Vienu teikumu, kuram citā reizē varbūt pat nepievērstu uzmanību.

Bet šoreiz nāk asaras. Dusmas. Bezspēks. Vairs nav spēka pat tam, kas vēl nesen šķita pašsaprotams.

Apkārtējie nesaprot:

“Kas tad tāds notika?”

Taču varbūt svarīgākais nav tas, kas notika šodien.

Varbūt jāskatās daudz tālāk — kā šis cilvēks dzīvojis pēdējos mēnešus vai pat gadus.

Cik reižu sev teicis: vēl mazliet izturēšu.

Cik reižu savas vajadzības atlicis uz vēlāku laiku.

Cik bieži palīdzējis citiem brīdī, kad pašam būtu vajadzējis, lai kāds pajautā: “Bet kā ir tev?”

Un cik ilgi dzīvojis ar sajūtu, ka apstāties nedrīkst, jo pārāk daudz kas ir atkarīgs no viņa.

Cilvēks var izturēt ļoti daudz. Un dažkārt tieši spēja izturēt neļauj laikus pamanīt, ka spēka paliek arvien mazāk.

Arī pašam.

Ja gadiem esi pieradis būt tas, kurš tiek galā, var būt ļoti grūti sev pateikt:

“Es vairs netieku galā.”

Var būt kauns prasīt palīdzību. Var šķist, ka citiem klājas daudz grūtāk. Ka nav taču par ko sūdzēties. Vajag tikai saņemties, izgulēties, pabeigt šo nedēļu, šo projektu, atrisināt vēl šo vienu problēmu...

Un cilvēks turpina.

Ne vienmēr tāpēc, ka nesaprot, ka vajadzētu apstāties.

Dažreiz daudz grūtāk ir sev atļaut apstāties.

Ja gadiem esi bijis tas, kurš ģimenē visu nokārto, darbā atrod risinājumu un savas grūtības patur pie sevis, lai neapgrūtinātu citus, ar laiku kļūst grūti atzīt, ka arī tev pašam var būt par daudz.

Palūgt palīdzību tad var būt daudz grūtāk, nekā no malas šķiet.

Jo līdz ar vārdiem “man ir grūti” reizēm jāatzīst arī tas, ko ilgi neesi gribējis atzīt pats sev:

Es nevaru visu. Man arī kāds ir vajadzīgs.

Tāpēc tas, kas citiem izskatās pēc pēkšņa sabrukuma, bieži vien nav sācies vakar.

Nogurums var būt krājies mēnešiem. Tāpat arī spriedze, vilšanās, neizrunātas sāpes un sajūta, ka jāturpina, lai kā arī klātos.

Un tas šķietamais sīkums, pēc kura viss pēkšņi kļūst par daudz, reizēm ir tikai brīdis, kad cilvēks vairs nespēj turpināt tāpat kā līdz šim.

Tāpēc psihoterapijā mani interesē ne tikai jautājums: “Kas ar tevi notika?”

Reizēm daudz svarīgāk ir saprast:

“Cik ilgi tu jau dzīvo tā, it kā tev pašam neko nevajadzētu?”

Jo aiz cilvēka, kurš vienmēr tiek galā, var būt bailes pievilt citus. Grūtības pateikt “nē”. Pieradums vispirms parūpēties par visiem pārējiem un tikai tad — ja vēl atliek laiks un spēks — par sevi.

Un reizēm cilvēks jau ļoti agri ir iemācījies, ka grūtā brīdī visdrošāk ir paļauties pašam uz sevi.

Tad kļūst saprotamāk, kāpēc arī tagad ir tik grūti pateikt:

“Man vajag palīdzību.”

Psihoterapijā cilvēkam nav jāmācās kļūt vēl stiprākam.

Dažreiz svarīgāk ir saprast, kāpēc tik ilgi bijis jāturas un kāpēc ir tik grūti ļaut kādam palīdzēt.

_____

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Psihoterapijā būtiski ir ne tikai saprast, par ko cilvēki strīdas, bet arī sadzirdēt to, kas paliek nepateikts. Kas katr...
06/10/2026

Psihoterapijā būtiski ir ne tikai saprast, par ko cilvēki strīdas, bet arī sadzirdēt to, kas paliek nepateikts. Kas katram sāp. Pēc kā viņš ilgojas. Ko baidās pateikt. Un kāpēc cilvēki, kuri reiz bijuši tik tuvi, pamazām pārstājuši viens ar otru runāt par to, kas viņiem patiesībā ir svarīgs.

No malas tas var izskatīties pēc miera. Vairs nav skaļu sarunu. Nav pārmetumu. Nav durvju aizciršanas. Nav bezgalīgu mēģinājumu pierādīt savu taisnību.

Taču reizēm strīdi beidzas nevis tāpēc, ka attiecībās beidzot viss ir kārtībā.

Tie beidzas tāpēc, ka kāds vairs netic, ka sarunai ir jēga.

Cilvēks pārstāj strīdēties, kad pārāk daudz reižu ir mēģinājis pateikt, kas viņam sāp, bet nav juties sadzirdēts. Kad atkal un atkal ir centies izstāstīt, kā viņam pietrūkst, kas viņu sāpina un ko viņš vēlētos mainīt, bet pamazām rodas sajūta — lai ko es teiktu, nekas nemainīsies.

Un kādā brīdī viņš vairs neprasa.

Vairs nepārmet.

Vairs nemēģina paskaidrot.

Viņš vienkārši sāk klusēt.

Un otram reizēm pat šķiet: beidzot mums viss ir labi.

Bet varbūt nekas nav kļuvis labāk. Vienkārši cilvēks, kurš vēl vakar mēģināja kaut ko glābt, šodien vairs netic, ka tiks sadzirdēts.

Tas var būt ļoti smags brīdis attiecībās. Ne jau tāpēc, ka strīdēties būtu labi. Bet strīdā reizēm vēl ir mēģinājums pateikt otram: sadzirdi mani, saproti mani, pamani, ka man sāp.

Aiz strīda par šķietami ikdienišķām lietām nereti slēpjas daudz dziļāki jautājumi: Vai es tev vēl esmu svarīgs? Vai tu mani redzi? Vai tas, ko es jūtu, tev kaut ko nozīmē?

Cilvēkam vēl rūp. Viņš vēl cer, ka kaut kas starp abiem var mainīties.

Bet klusums ne vienmēr nozīmē vienaldzību.

Dažreiz cilvēkam joprojām sāp. Viņš joprojām mīl. Viņš vienkārši ir noguris cerēt.

Divi cilvēki turpina dzīvot kopā. Runā par bērniem, darbu, rēķiniem, iepirkumiem un to, kurš šovakar izvedīs suni. No malas viņi joprojām ir pāris.

Taču kaut kur pa ceļam ir pazudis “mēs”.

Sarunas kļuvušas praktiskas. Pieskārienu ir mazāk. Arvien retāk gribas otram izstāstīt, kā pagājusi diena, kas satraucis, iepriecinājis vai sāpinājis. Un pamazām var pienākt brīdis, kad svarīgāko cilvēks vairs nestāsta tam, kurš guļ viņam blakus.

Ne vienmēr tāpēc, ka vairs nav, ko teikt.

Dažreiz tāpēc, ka pārāk ilgi nav bijusi sajūta, ka otrs patiešām klausās.

Un tieši tāpēc jautājums nav tikai:

“Kāpēc mēs tik daudz strīdamies?”

Dažreiz daudz svarīgāks jautājums ir:

“Kāpēc mēs vairs nestrīdamies?”

Ja attiecībās iestājies klusums, ir vērts mēģināt saprast, kas aiz tā slēpjas.

Miers?

Vai vilšanās, aizvainojums un pamazām zudusi cerība, ka starp mums vēl kaut kas var mainīties?

Psihoterapijā būtiski ir ne tikai saprast, par ko cilvēki strīdas, bet arī sadzirdēt to, kas paliek nepateikts. Kas katram sāp. Pēc kā viņš ilgojas. Ko baidās pateikt. Un kāpēc cilvēki, kuri reiz bijuši tik tuvi, pamazām pārstājuši viens ar otru runāt par to, kas viņiem patiesībā ir svarīgs.

Jo reizēm attiecību krīzes smagākais brīdis nav tad, kad cilvēki sāk skaļi strīdēties.

Tas pienāk tad, kad viens no viņiem klusībā nodomā:

“Nav vairs jēgas tev kaut ko teikt.”

______

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

15/09/2026

Kad bērni bija aizgājuši gulēt, sieva apsēdās viņam pretī un teica:
“Es gribu saprast, kas ar mums notiek.”

Viņš skatījās uz skrambu galda virsmā un domāja, ko lai atbild. Neviens teikums nešķita pareizs.

“Nu, ko lai es saku?” viņš beidzot noteica.

Viņai šī atbilde izklausījās pēc vienaldzības. Viņš apjuka un saspringa vēl vairāk.

“Man nav ko teikt” ne vienmēr nozīmē, ka cilvēkā nekas nenotiek. Reizēm sākumā viņš jūt vienīgi saspringumu žoklī, smagumu krūtīs un vēlmi novērst skatienu vai ātrāk pabeigt sarunu. Taču viņš vēl nespēj saprast, ko īsti jūt — dusmas, bailes, aizvainojumu vai kaunu par to, ka atkal nav bijis pietiekami labs vīrs.

Viņš prot izspriest, kas darāms, un ķerties pie risinājuma. Daudz grūtāk viņam ir pateikt, ko viņš pats jūt. Iespējams, viņa ģimenē par jūtām nerunāja vai atklātību uzskatīja par vājumu. Viņš iemācījās uzņemties atbildību un tikt galā. Runāt par sevi viņš neiemācījās.

Kad sieva saka, ka vēlas parunāties, viņš ne vienmēr tajā saklausa vēlmi abiem saprast, kas ar viņiem notiek. Vēl pirms sarunas viņš baidās pateikt ko nepareizu. Viņam šķiet, ka sieva jau zina, ko vēlas dzirdēt, un katrs neveikls vārds parādīs, cik maz viņš viņu saprot. Jo vairāk viņš meklē pareizo atbildi, jo grūtāk viņam saprast, ko pats patiesībā jūt.

Tomēr tas, ka viņam ir grūti runāt, nepadara sievas sāpes mazākas. Viņai šis klusums var nozīmēt: “Tu man neesi svarīga. Man nerūp tas, kas notiek ar mums.” Pēc daudzām sarunām, kas beigušās ar klusumu, viņas jautājums vairs nav tikai mēģinājums saprast, ko viņš jūt. Tajā ir arī bailes: “Vai es mūsu laulībā neesmu palikusi viena?”

Viņš klusē, lai nepateiktu ko nepareizu un nepadarītu sarunu vēl smagāku. Klusēšana viņu uz brīdi pasargā no sajūtas, ka viņš atkal visu dara nepareizi, bet sieva paliek viena ar bažām par viņu attiecībām.

(Šajā piemērā apvienoti vairāku psihoterapijas sarunu motīvi; detaļas ir mainītas.)

Kāds vīrietis psihoterapijā sacīja:

“Kad viņa jautā, ko jūtu, es vairs nezinu, ko teikt. Es tikai gribu, lai saruna beidzas.”

Es jautāju:

“Kas ar jums notiek mirkli pirms jūs vairs nezināt, ko teikt?”

Viņš kādu brīdi klusēja, tad sacīja:

“Es ieraugu viņas seju un nodomāju, ka atkal esmu viņu pievīlis.”

“Ko jūs tajā brīdī nodomājat par sevi?”

“Ka ar mani kaut kas nav kārtībā.”

Viņš nebija vienaldzīgs. Kauns viņu pārņēma tik strauji, ka viņš sarunu pārtrauca, vēl nepaspējis saprast, kas ar viņu notiek. Sievai viņa apklušana atkal nozīmēja vienu: viņam ir vienalga.

Es nesteidzos viņam mācīt “pareizās” frāzes. Psihoterapijā mēs atgriezāmies pie mirkļa starp sievas jautājumu un viņa apklušanu — pie saspringuma ķermenī, vēlmes aizstāvēties un domas, ka jebkurš teikums būs nepareizs. Kad viņš sāka šo secību pamanīt, viņš varēja pateikt:

“Man šķiet, ka atkal esmu visu izdarījis nepareizi. Tāpēc man gribas sarunu pārtraukt. Bet man nav vienalga. Man vajag brīdi, lai saprastu, ko gribu pateikt.”

Tie bija tikai daži teikumi. Taču sievai pirmo reizi nebija jāmin, ko viņš ar klusumu nespēj pateikt. Viņa saprata, ka šoreiz viņš nevis novēršas, bet cenšas viņai atbildēt.

Šāda klusēšana var būt sen apgūts veids, kā sevi pasargāt, taču šai pašaizsardzībai ir sekas arī sievai. Viņai nākas uzsākt sarežģītās sarunas un minēt, ko viņš domā. Ar laiku viņa var sajust, ka par abu tuvību jārūpējas viņai vienai. Saprast, kāpēc viņš klusē, nenozīmē, ka sievai ar šo klusumu jāsamierinās.

Svarīgākais nav tas, vai viņš spēj atbildēt uzreiz, bet gan tas, vai pēc brīža pie sarunas atgriežas. Ja viņš neatgriežas, sieva paliek viena ar savu jautājumu.

Psihoterapijas mērķis nav padarīt vīrieti runīgu. Dažkārt svarīgākais darbs notiek tajās dažās sekundēs, kurās vēl nav neviena teikuma. Ja viņš spēj pamanīt kaunu, bailes pievilt sievu vai sajūtu, ka atkal nav pietiekami labs, “nezinu” vairs nav vienīgā atbilde.

Ja sievas vārdi “Es gribu ar tevi parunāt” liek jums sastingt, aizkaitināties vai steigšus atrast kaut ko darāmu, psihoterapijā jums nav jāzina, kā izstāstīt to, ko jūtat. Arī “es nezinu” var būt pietiekams sākums, ja pie tā neapstājamies. Varam sākt ar brīdi, kurā vairs nezināt, ko teikt, un mēģināt saprast, kas notiek ķermenī, kādas domas par sevi rodas un no kā jūs tajā brīdī cenšaties sevi pasargāt.

Lai pieteiktos individuālai konsultācijai vai pāru terapijai, rakstiet man uz e-pastu: [email protected]

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

15/09/2026

“Pasakiet viņam, ka tas nav normāli,” viņa sacīja, skatoties uz mani.
“Redzat?” viņš uzreiz atbildēja. “Viņai nav svarīgi, vai es viņu saprotu. Viņa grib, lai jūs pasakāt, ka pie visa esmu vainīgs.”

Viņi bija atnākuši uz pāru terapiju, jo mājās vairs nespēja pabeigt nevienu svarīgu sarunu. Taču arī kabinetā viņi jau pēc dažām minūtēm nonāca turpat: katrs centās man pierādīt, ka ar otru nav iespējams sarunāties.

Par šķiršanos bija runājuši abi. Tomēr neviens no viņiem īsti nezināja, vai vēlas šķirties. Abi zināja tikai vienu — šādi turpināt viņi vairs nespēj.

(Piemērā apvienoti vairāku pāru terapijas sarunu motīvi; detaļas ir mainītas.)

Kad attiecības nonākušas līdz šādam brīdim, strīdi vairs nav tikai par naudu, bērniem, pienākumiem vai to, kur pavadīt svētkus. Katrs strīds nu jau skar daudz smagākus jautājumus: vai mana pieredze tev ir svarīga, vai es tev vēl kaut ko nozīmēju, vai man atkal būs jāatkāpjas.

Vienoties kļūst gandrīz neiespējami ne jau tāpēc vien, ka abi domā atšķirīgi. Pat pieļaut, ka otra teiktajā varētu būt daļa patiesības, šķiet bīstami.

Ja viņa atzīs, ka viņam bijusi smaga diena, vai viņas vientulība atkal paliks nepamanīta? Ja viņš atzīs, ka viņa jutusies viena, vai tas nozīmēs, ka pie visa vainīgs ir viņš?

Katrs sargā savu pieredzi, jo baidās: “Ja atzīšu, ka otram sāp, manas sāpes vairs nebūs svarīgas.” Tādēļ viņi vairs neklausās, lai saprastu. Viņi klausās, lai otra teiktajā sameklētu pretrunas, atvairītu netaisnīgu pārmetumu vai laikus sagatavotos nākamajam uzbrukumam. Pat atvainošanās rada aizdomas: vai tā ir patiesa, vai tikai mēģinājums ātrāk izbeigt sarunu?

Es viņiem pajautāju:

“No kā jūs baidītos, ja atzītu, ka otram patiešām sāp, pat ja notikušo redzat citādi?”

Viņa atbildēja:

“Tad manas sāpes atkal paliktu neievērotas.”

Viņš sacīja:

“Tad iznāktu, ka pie visa vainīgs esmu es.”

Pēc šīs atbildes sieva pirmoreiz kopš sarunas sākuma paskatījās uz viņu, nevis uz mani. Pārmetumi uz mirkli atkāpās. Viņa baidījās atkal palikt neievērota. Viņš baidījās, ka atkal izrādīsies vainīgs visā.

Mans uzdevums nebija kļūt par tiesnesi viņu strīdā. Vispirms es palīdzēju viņiem apturēt ierasto pārmetumu apmaiņu un pamanīt ne tikai to, ko otrs saka, bet arī to, no kā katrs tajā brīdī sargājas.

Pāru terapijā es nesadalu vainu uz pusēm tikai tāpēc, ka kabinetā sēž divi cilvēki. Katrs atbild par savu rīcību un tās sekām. Taču atzīt, ka otram sāp, nenozīmē atteikties no savas pieredzes. Uzņemties atbildību par konkrētu rīcību nenozīmē atzīt sevi par vainīgu visā, kas attiecībās noticis.

Kad savas sāpes vairs nav jāpierāda, noliedzot otra sāpes, kļūst iespējams atkal runāt par pašu problēmu. Līdz tam jebkurš kompromiss šķiet kapitulācija, bet jebkura nepiekrišana — pierādījums tam, ka otram nerūp attiecības.

Ne katrai domstarpībai ir iespējams atrast risinājumu, kas abus pilnībā apmierina. Attiecību nākotni bieži izšķir tas, vai nepiekrišanas brīdī abi vēl spēj otrā ieraudzīt cilvēku, kuram sāp, nevis tikai pretinieku, kurš jāuzvar.

Pārim uz šķiršanās robežas vispirms vajadzīga nevis tūlītēja vienošanās, bet saruna, kurā nav jāuzvar otrs, lai tiktu sadzirdēts. Dažreiz tikai pēc tam kļūst iespējams saprast, vai attiecībās vēl var atjaunot uzticēšanos un tuvību vai arī šķiršanās patiešām ir godīgākais lēmums.

Taču ne katra situācija ir konflikts starp diviem līdzvērtīgiem partneriem. Ja viens klusē tāpēc, ka baidās, ka otrs viņu pazemos, apdraudēs, kontrolēs vai vēlāk sodīs par terapijā pateikto, vispirms jādomā par drošību. Šādā situācijā pāru terapija var nebūt piemērota.

Ja jūsu sarunas atkal un atkal beidzas ar veciem pārmetumiem, šķiršanās pieminēšanu vai dienām ilgu klusumu, jums nav vispirms pašiem jāatrod risinājums. Tieši tas, ka vairs nespējat sarunāties, neievainojot viens otru, var būt iemesls vērsties pēc profesionālas palīdzības.

Uz pirmo pāru terapijas konsultāciju nav jāierodas ar kopīgu solījumu palikt kopā. Taču abiem jābūt gataviem godīgi paskatīties, kas viņu attiecībās atkārtojas un ievaino abus, un vai vēl iespējams vienam otru sadzirdēt, neatsakoties no savas pieredzes.

Ja nezināt, ar ko sākt, pāru terapijā varam aplūkot vienu nesenu strīdu — nevis lai vēlreiz noskaidrotu, kuram bija taisnība, bet lai ieraudzītu brīdi, kad jūs abi pārstājāt viens otru dzirdēt.

Lai pieteiktos pāru terapijai, lūdzu rakstiet man uz e-pastu: [email protected]

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

15/09/2026

“Es tikai gribēju, lai tu mani saproti.” “Bet visu vakaru es dzirdēju tikai pārmetumus”

Abi sacīja patiesību. Viens mēģināja izteikt savas sāpes, otrs dzirdēja tikai uzbrukumu. Sarunas beigās abi bija vēl tālāk viens no otra.

Dažas no sāpīgākajām kļūdām attiecībās pieļaujam nevis vienaldzības dēļ, bet tieši tad, kad baidāmies otram vairs nebūt svarīgi.

Pāru terapijā cilvēki nereti ierodas, skaidri zinot, ko otrs dara nepareizi. Viņi atceras neatbildētās ziņas, asos vārdus, sarunas, no kurām otrs izvairījies, un neturētos solījumus. Grūtāk ir ieraudzīt savu rīcību brīžos, kad jūtamies nesvarīgi, noraidīti vai nesaprasti.

Par savu rīcību zinām to, ko partneris nevar redzēt: savus nodomus, nogurumu un bailes. Taču partneris sastopas nevis ar mūsu nodomiem, bet ar mūsu izturēšanos — toni, pārmetumiem, klusēšanu un attālināšanos.

1. Mēs pasakām, kāds ir otrs, nevis to, kā viņa rīcība mūs skārusi.

“Tu domā tikai par sevi.” “Ar tevi nav iespējams sarunāties.” “Tev nekad nekas nav svarīgs.”

Aiz šiem vārdiem bieži ir cits teikums: “Kad man bija grūti, man pietrūka tava atbalsta — un tas sāpēja.”

Reizēm ir vieglāk izteikt spriedumu par otru nekā atklāt, cik ļoti viņa rīcība mūs sāpinājusi. Kad sāpes pārvēršam spriedumā, otram nākas aizstāvēties. Tas, kas mums patiesībā sāp, atkal paliek neizrunāts.

2. Mēs aizstāvam savu nodomu un nepamanām savas rīcības sekas.

“Es taču negribēju tevi sāpināt” var būt patiess teikums. Tomēr, ja ar to saruna beidzas, otra sāpes netiek atzītas.

Tuvība sāk atjaunoties, kad spējam pateikt: “Es to negribēju, tomēr redzu, ka mana rīcība tevi sāpināja.” Atzīt, ka otram sāp, nenozīmē pieņemt, ka esam gribējuši sāpināt. Ir jāpieļauj, ka vienu un to pašu notikumu abi var piedzīvot atšķirīgi.

3. Mēs pārbaudām otra mīlestību, nepasakot, kas mums vajadzīgs.

Sakām “nekas”, cerot, ka otrs tomēr pajautās vēlreiz. Noraidām palīdzību un gaidām, vai otrs to piedāvās vēlreiz. Ceram, ka partneris pats pamanīs mūsu nogurumu, skumjas vai ilgas pēc tuvības.

Skaidri pateikt, ko vēlamies, šķiet bīstami, jo otrs var pateikt “nē”. Tāpēc izvēlamies klusēt. Taču partneris bieži pat nenojauš, ka viņa rīcību uztversim kā atbildi uz daudz lielāku jautājumu: “Vai es tev patiešām rūpu?”

4. Mēs pārtraucam sarunu, bet nepasakām, kad pie tās atgriezīsimies.

Kad spriedze kļuvusi pārāk liela, uz brīdi pārtraukt sarunu var būt gudri un saudzīgi. Taču stundām vai dienām ilga klusēšana bez paskaidrojuma var likt otram justies pamestam vai sodītam.

Pauze var pasargāt attiecības, ja pasakām, ka pie sarunas atgriezīsimies, un solījumu turam.

5. Mēs gaidām, lai otrs pirmais parāda, ka viņam vēl rūp mūsu attiecības.

Viens spētu runāt mierīgāk, ja justos sadzirdēts; otrs spētu sadzirdēt, ja ar viņu runātu mierīgāk. Katrs no otra gaida tieši to, ko pats šajā brīdī nespēj dot.

Abiem otra klusēšana kļūst par pierādījumu, ka attiecības otram vairs nav svarīgas.

Attiecības reizēm brūk nevis tāpēc, ka mīlestība ir beigusies, bet tāpēc, ka neviens vairs neuzdrošinās pirmais pateikt: “Man vēl sāp, jo man nav vienalga, kas ar mums notiks.”

Pāru terapijā es nemācu piecas pareizās frāzes. Mani interesē tas īsais un grūti pamanāmais brīdis, kurā sāpes kļūst par spriedumu, skaidrojums — par aizbildinājumu, vajadzība pēc atelpas — par ilgu klusēšanu, bet vēlme būt tuvāk — par gaidīšanu, ka kaut ko mainīs otrs.

Kad abi sāk šo brīdi atpazīt savās sarunās, jautājums vairs nav tikai par to, kuram ir taisnība. Tad iespējams saprast, kā katrs rīkojas, kad jūtas ievainots, un kā šī rīcība skar otru.

Tas nenozīmē, ka atbildība vienmēr jādala uz pusēm. Pazemošana, draudi, kontrole un vardarbība nav savstarpējas saziņas kļūdas. Par to atbild tas, kurš pazemo, draud, kontrolē vai izturas vardarbīgi. Šādās attiecībās vispirms jādomā par drošību, nevis par labāku saziņu.

Taču attiecībās, kurās abi spēj uzņemties atbildību par savu rīcību, kļūdas vēl nenozīmē beigas. Kad tās izdodas skaidri ieraudzīt, rodas iespēja nākamajā sarunā rīkoties citādi.

Ja šajos piecos punktos atpazīstat savas attiecības, tas vēl nenozīmē, ka viens otram vairs neesat svarīgi. Iespējams, jūsu sarunas atkal un atkal beidzas vienādi: cenšoties sevi pasargāt, jūs attālināties viens no otra.

Pāru terapijā varam kopā saprast, kāpēc tā notiek un kā par sāpīgo runāt tā, lai saruna atkal nebeigtos ar pārmetumiem vai klusēšanu.

Lai pieteiktos pāru terapijas konsultācijai, rakstiet man uz e-pastu: [email protected]

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

“Nav noticis nekas tāds, uz ko varētu norādīt un teikt: lūk, tādēļ. Es tikai jūtu, ka vairs nespēju tā dzīvot.”
07/09/2026

“Nav noticis nekas tāds, uz ko varētu norādīt un teikt: lūk, tādēļ. Es tikai jūtu, ka vairs nespēju tā dzīvot.”

“Nav noticis nekas tāds, uz ko varētu norādīt un teikt: lūk, tādēļ. Es tikai jūtu, ka vairs nespēju tā dzīvot.”

Viņa ne tikai šaubās. Viņa cenšas pati sev pierādīt, ka aiziešanai ir pietiekams pamats. Viņai šķiet, ka vispirms jāpierāda otra vaina un tikai tad viņa drīkst kaut ko mainīt savā dzīvē. Ja nav nekā tāda, ko arī citi atzītu par nopietnu iemeslu aiziet, viņa sāk apšaubīt nevis to, kas attiecībās notiek, bet gan sevi pašu. Varbūt viņa prasa pārāk daudz, ir nepateicīga vai vienkārši neprot novērtēt to, kas viņai ir?

Viņš var būt gādīgs tēvs, uzticams cilvēks un brīžiem maigs partneris, tomēr gadiem nepamanīt, cik vientuļi jūtas sieviete viņam līdzās. Tas viņu nepadara par sliktu cilvēku, bet viņai tādēļ nesāp mazāk.

Visgrūtāk ir tad, ja attiecībās līdzās atsvešinājumam joprojām ir daudz laba. Reizēm viņi vēl smejas par vieniem un tiem pašiem jokiem, piedzīvo maiguma brīžus un atkal jūtas tuvi. Katrs šāds brīdis no jauna dod cerību, bet neatbild uz jautājumu, kā viņa jūtas pārējā laikā.

Sevi vainot savā ziņā ir vieglāk — tad viņai vēl paliek cerība, ka viss mainīsies, ja tikai viņa pati kļūs citāda. Daudz sāpīgāk ir atzīt, ka tuvību nevar radīt viens cilvēks. Vēl pirms sarunas viņa pārdomā katru vārdu, lai tikai viņas teiktais neizklausītos pēc pārmetuma: dusmas nosauc par nogurumu, vilšanos — par pārpratumu, bet savu vajadzību izsaka tik piesardzīgi, ka no tās paliek vien mājiens. Ja arī tad partneris viņu nesadzird, viņa atkal prāto: ko es pateicu nepareizi?

Ar laiku par labu viņa sāk uzskatīt dienu, kurā nekas slikts nav noticis, nevis tādu, kurā jutusi tuvību, prieku vai mieru.

Aiziešana viņai nav tikai praktisks lēmums. Viņa vienmēr sevi uzskatījusi par cilvēku, kurš tur doto vārdu, nepamet otru grūtībās un nepadodas. Tādēļ doma par aiziešanu apdraud ne tikai kopīgo dzīvi, bet arī viņas priekšstatu par sevi. Viņu attiecībās notur ne tikai mīlestība un cerība, bet arī tām veltītie gadi un bailes kļūt par vainīgo — savās un citu acīs. Aiziešana nozīmētu ne tikai atvadīties no iecerētās nākotnes, bet arī citādi paskatīties uz pagātni — atzīt, ka ar mīlestību un pūlēm vien nav izdevies izveidot tādas attiecības, uz kādām viņa cerēja.

Tāpēc svarīgākais jautājums nav: “Vai viņš ir pietiekami slikts, lai es drīkstētu aiziet?” Svarīgāks ir cits: “Kas ar mani notiek, kamēr es palieku?”

Par attiecībām daudz pasaka partnera reakcija brīdī, kad viņa sāk runāt atklāti. Vai viņš mēģina saprast, vai steidzas pierādīt, ka viņa pārspīlē? Vai solījumiem seko rīcība? Vai arī sarunas beigās viņa atkal atvainojas par to, ka vispār sākusi runāt?

Ar to, ka cilvēks nav slikts, vēl nepietiek, lai attiecībās būtu labi.

Psihoterapijā es nelemju sievietes vietā, vai viņai palikt vai aiziet, un nemeklēju pierādījumus par labu vienai vai otrai izvēlei. Dažkārt kabinetā atkārtojas tas pats, kas attiecībās: tikko sākusi runāt par savām sāpēm, sieviete jau skaidro, kāpēc partnerim bijis grūti. Partnera pieredze ir svarīga, taču viņas pašas stāsts atkal apraujas pusvārdā.

Kad viņa beidzot var līdz galam pateikt, ko pati jūt un piedzīvo, izlemt joprojām nav viegli. Taču pirmo reizi viņa var meklēt atbildi, nenostājoties pati pret sevi.

Uz konsultāciju nav jānes pierādījumi, ka attiecībās ir “pietiekami slikti”. Pietiek ar to, ka jums tajās ilgstoši ir grūti un jūs vēlaties saprast, kas ar jums notiek.

Ja arī jūs jau ilgi mēģināt saprast, vai šajās attiecībās iespējams palikt, nezaudējot sevi, varat man rakstīt un pieteikties individuālai psihoterapijas konsultācijai: [email protected]

________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Vakarā abi apsēžas uz dīvāna. Viens sāk stāstīt, kā pagājusi diena, bet teikuma vidū apklust — otrs atkal skatās telefon...
04/09/2026

Vakarā abi apsēžas uz dīvāna. Viens sāk stāstīt, kā pagājusi diena, bet teikuma vidū apklust — otrs atkal skatās telefonā. Pēc brīža ekrānā parādās ziņa. Otrs noliek telefonu ar ekrānu uz leju.

Varbūt ziņa ir pavisam nevainīga. Varbūt ne. Taču saruna jau ir aprāvusies pusvārdā.

Dažreiz telefonā tiešām nav nekā slēpjama. Ir tikai darbs, ziņas, videoklipi un ieradums atkal un atkal ielūkoties sociālajos tīklos. Tomēr vakaru pēc vakara partnerim tiek vien tas, kas no uzmanības palicis pāri.

Sāp nevis pats telefons. Atliek telefonam iepīkstēties, un otrs tūlīt ieskatās ekrānā. Tevi sadzird tikai tad, kad telefons beidzot apklusis.

Ar laiku viens jautā arvien asāk: „Vai tu vari nolikt to telefonu?” Otrs šajos vārdos sadzird nevis ilgas pēc tuvības, bet pārmetumu un mēģinājumu viņu kontrolēt. Strīds vairs nav tikai par telefonu. Sāpīgākais jautājums paliek nepateikts: „Vai es tev vēl kaut ko nozīmēju?”

Tomēr tuvība nenozīmē, ka partneriem jāatsakās no privātuma. Mīlestība nedod tiesības pārmeklēt otra telefonu, pieprasīt paroles vai likt atskaitīties par katru sarunu.

Privātums nozīmē, ka arī tuvās attiecībās cilvēkam paliek sava telpa. Slepenība sākas tad, kad apzināti slēpj ko tādu, ko uzzinot, partneris uz šīm attiecībām raudzītos citādi.

Katram pārim šī robeža var būt citāda. Taču klusējot par to vienoties nav iespējams.

Ne katra tuva draudzība ir neuzticība. Emocionāla neuzticība ne vienmēr sākas ar skūpstu vai atklātu flirtu. Reizēm tā sākas ar cilvēku, kuram pirmajam gribas pastāstīt, kā pagājusi diena. Ar ziņu, kuru sāk gaidīt. Ar vārdiem, kurus partnerim vairs nesaka. Ar saraksti, kuru dzēš nevis tāpēc, ka tā būtu atklāti seksuāla, bet tāpēc, ka partnerim būtu sāpīgi to izlasīt.

Dažreiz visvairāk sāp nevis pati sarakste, bet atklājums, ka otrs jau ilgi kādam citam stāsta to, ko agrāk stāstīja tev.

Aizdomas ne vienmēr rodas tukšā vietā. Viens pamana, ka otrs telefonu vairs neatstāj uz galda, tur to tā, lai ekrāns nebūtu redzams, un uz vienkāršu jautājumu atbild pārāk asi. Vēl nekas nav skaidrs, taču uzticēšanās jau ir iedragāta.

Pārbaudot otra telefonu, var kaut ko noskaidrot, bet uzticēšanos tādā veidā atjaunot nevar. Zināt visas paroles vēl nenozīmē uzticēties. Bailes var norimt, taču tikai uz īsu brīdi.

Jautājums nav tikai par to, vai drīkst ieskatīties otra telefonā. Svarīgāk ir saprast, vai abi vēl spēj runāt atklāti un uzklausīt viens otru arī tad, kad dzirdētais sāp.

Pāru terapijā es nesāku ar jautājumu, kuram ir taisnība — tam, kurš sargā savu telefonu, vai tam, kurš vēlas tajā ieskatīties. Mani interesē, kā abi nonākuši līdz tam, ka viens sargā savu telefonu, bet otrs vairs netic tam, ko dzird.

Ko viens meklē telefonā brīdī, kad novēršas no otra? Ko otrs patiesībā lūdz, sakot: „Noliec telefonu”? Par kādām robežām abi līdz šim nav spējuši runāt?

Terapijas mērķis nav panākt, lai partneriem vairs nebūtu nekā privāta. Privātumam nav jākļūst par aizsegu meliem, un uzticēšanos nevar atjaunot ar nepārtrauktām pārbaudēm.

Ja viens telefonā arvien biežāk meklē patvērumu, bet otrs — pierādījumus, strīds vairs nav tikai par telefonu.

________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists
Integrālās psiholoģijas un psihoterapijas institūta vadītājs
Eiropas un Latvijas Geštalta psihoterapijas asociāciju biedrs

PSIHOTERAPIJA INDIVIDUĀLI, PĀRIEM UN ĢIMENĒM

LAI PIETEIKTOS KONSULTĀCIJAI LŪGUMS RAKSTĪT E-PASTU: [email protected]

Address

Riga
LV-1001

Website

, ,

Alerts

Be the first to know and let us send you an email when Kaspars Justs - Psihoterapija Rīgā un online posts news and promotions. Your email address will not be used for any other purpose, and you can unsubscribe at any time.

Shortcuts

Share

Category