10/08/2026
“Man viss ir labi.” Dažkārt šie četri vārdi attiecībās var sāpēt vairāk nekā strīds. Jo tu neprasi neko neiespējamu.
Tu gribi vairāk sarunu. Vairāk tuvības. Vēlies, lai jūs ne tikai dzīvojat vienā mājā, audzināt bērnus, kārtojat ikdienu un ejat gulēt vienā gultā, bet arī patiešām esat kopā.
Tu mēģini par to runāt. Bet otrs nesaprot.
“Par ko tu vispār sūdzies? Mums taču viss ir labi.”
Un varbūt viņam patiešām ir labi.
Viņš nejūtas vientuļš. Viņam netrūkst sarunu. Viņš nesaprot, kāpēc kaut kas būtu jāmaina, ja strīdu ir maz, mājās valda miers un ikdiena rit savu gaitu.
Tad viens sāk domāt:
“Varbūt problēma ir manī?”
“Varbūt es gribu par daudz?”
“Varbūt man vienkārši jāpieņem, ka tādas ir mūsu attiecības?”
Taču attiecībās var būt ļoti maz strīdu un vienlaikus ļoti maz tuvības.
Var būt miers, kurā cilvēki viens otram vairs īsti nepieskaras.
Var būt kopīga dzīve, kurā vairs nav sarunu par to, kas notiek otra iekšējā pasaulē.
Var būt divi cilvēki vienā mājā, kuri visu zina par bērnu skolas gaitām, rēķiniem un vakariņām, bet gandrīz neko nezina par to, kas notiek otra sirdī.
Un tad rodas ļoti sāpīga atšķirība.
Vienam attiecības šķiet pietiekami labas.
Otram tās kļūst arvien tukšākas.
Abi runā par vienām un tām pašām attiecībām, bet izjūt tās ļoti atšķirīgi.
Šādā situācijā visgrūtākais var būt nevis pats konflikts.
Bet vientulība, kas rodas brīdī, kad tu mēģini otram pateikt: “Man mūsu attiecībās kaut kā ļoti pietrūkst”, bet pretī dzirdi: “Es nesaprotu, par ko tu runā.”
Jo tad cilvēks vairs nezina, ko darīt.
Cik reižu vēl runāt?
Cik ilgi gaidīt?
Cik daudz no sevis vēl noklusēt, lai saglabātu mieru?
Un vai vispār drīkst prasīt no otra kaut ko tādu, ko viņš pats par vajadzīgu neuzskata?
Te nav vienkāršas atbildes.
Otram cilvēkam patiešām var būt labi.
Viņš var nebūt vienaldzīgs. Viņš var mīlēt savu partneri un tomēr nejust to pašu trūkumu, ko jūt otrs.
Viņš vienkārši var nejust to, kā otram šajās attiecībās pietrūkst.
Un tomēr viena cilvēka ilgas pēc tuvības no tā nekļūst mazāk īstas.
Attiecībās nav nepieciešams pierādīt, kuram ir taisnība.
Svarīgāks ir jautājums:
Vai abi esat gatavi ieraudzīt, ka otrs šajās attiecībās jūtas citādi nekā jūs?
Jo attiecības nevar mainīt viens cilvēks viens pats.
Viens var sākt runāt godīgāk. Viens var mēģināt tuvoties. Viens var meklēt palīdzību.
Taču attiecības nevar mainīties, ja tikai viens no abiem ir gatavs kaut ko mainīt.
Otram arī jābūt gatavam kaut uz brīdi apstāties un pajautāt:
“Kas notiek ar mums?”
Dažkārt saruna par pārmaiņām nav mēģinājums par katru cenu glābt attiecības.
Tā ir nepieciešama, lai beidzot saprastu, vai abi vēl vēlas tās turpināt.
Jo arī palikšana attiecībās ir izvēle.
Tāpat kā aiziešana.
Un dažkārt visgodīgākais, ko pāris var izdarīt, ir nevis vēlreiz apsolīt, ka “gan jau viss būs labi”, bet beidzot patiesi paskatīties, kā katram no viņiem ir šajās attiecībās.
Vai starp mums vēl ir interese vienam par otru?
Vai mēs vēl gribam viens otru satikt — ne tikai ikdienā, bet arī sarunā?
Vai mēs vēl esam gatavi kaut ko mainīt?
Un, ja viens vairs nevēlas, bet otrs vairs nevar dzīvot tā, kā līdz šim, tad jāatrod drosme uzdot arī grūtāko jautājumu:
“Vai mēs abi vēl joprojām gribam šīs attiecības?”
Dažkārt atbilde ļauj attiecībām sākties no jauna.
Dažkārt tā palīdz godīgi saprast, ka ir pienācis laiks tās beigt.
Abos gadījumos sākums ir viens un tas pats — beidzot pateikt patiesību par to, kā katrs no jums šajās attiecībās patiešām jūtas.
________
Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists
Integrālās psiholoģijas un psihoterapijas institūta vadītājs
Eiropas un Latvijas Geštalta psihoterapijas asociāciju biedrs
PSIHOTERAPIJA INDIVIDUĀLI, PĀRIEM UN ĢIMENĒM
LAI PIETEIKTOS KONSULTĀCIJAI LŪGUMS RAKSTĪT E-PASTU: [email protected]
