Kaspars Justs - Psihoterapija Rīgā un online

07/09/2026

Nogurdina ne tikai daudzie pienākumi. Spēku prasa arī tas, ka viņai nepārtraukti jāparedz iespējamās grūtības, jāatceras tas, ko citi mēdz aizmirst, jāpārbauda paveiktais, jāizlīdzina domstarpības un laikus jāpamana citu vajadzības. Pat atpūšoties, daļa viņas uzmanības joprojām dežurē. Lasiet tālāk rakstā -

“Nav noticis nekas tāds, uz ko varētu norādīt un teikt: lūk, tādēļ. Es tikai jūtu, ka vairs nespēju tā dzīvot.”

Viņa ne tikai šaubās. Viņa cenšas pati sev pierādīt, ka aiziešanai ir pietiekams pamats. Viņai šķiet, ka vispirms jāpierāda otra vaina un tikai tad viņa drīkst kaut ko mainīt savā dzīvē. Ja nav nekā tāda, ko arī citi atzītu par nopietnu iemeslu aiziet, viņa sāk apšaubīt nevis to, kas attiecībās notiek, bet gan sevi pašu. Varbūt viņa prasa pārāk daudz, ir nepateicīga vai vienkārši neprot novērtēt to, kas viņai ir?

Viņš var būt gādīgs tēvs, uzticams cilvēks un brīžiem maigs partneris, tomēr gadiem nepamanīt, cik vientuļi jūtas sieviete viņam līdzās. Tas viņu nepadara par sliktu cilvēku, bet viņai tādēļ nesāp mazāk.

Visgrūtāk ir tad, ja attiecībās līdzās atsvešinājumam joprojām ir daudz laba. Reizēm viņi vēl smejas par vieniem un tiem pašiem jokiem, piedzīvo maiguma brīžus un atkal jūtas tuvi. Katrs šāds brīdis no jauna dod cerību, bet neatbild uz jautājumu, kā viņa jūtas pārējā laikā.

Sevi vainot savā ziņā ir vieglāk — tad viņai vēl paliek cerība, ka viss mainīsies, ja tikai viņa pati kļūs citāda. Daudz sāpīgāk ir atzīt, ka tuvību nevar radīt viens cilvēks. Vēl pirms sarunas viņa pārdomā katru vārdu, lai tikai viņas teiktais neizklausītos pēc pārmetuma: dusmas nosauc par nogurumu, vilšanos — par pārpratumu, bet savu vajadzību izsaka tik piesardzīgi, ka no tās paliek vien mājiens. Ja arī tad partneris viņu nesadzird, viņa atkal prāto: ko es pateicu nepareizi?

Ar laiku par labu viņa sāk uzskatīt dienu, kurā nekas slikts nav noticis, nevis tādu, kurā jutusi tuvību, prieku vai mieru.

Aiziešana viņai nav tikai praktisks lēmums. Viņa vienmēr sevi uzskatījusi par cilvēku, kurš tur doto vārdu, nepamet otru grūtībās un nepadodas. Tādēļ doma par aiziešanu apdraud ne tikai kopīgo dzīvi, bet arī viņas priekšstatu par sevi. Viņu attiecībās notur ne tikai mīlestība un cerība, bet arī tām veltītie gadi un bailes kļūt par vainīgo — savās un citu acīs. Aiziešana nozīmētu ne tikai atvadīties no iecerētās nākotnes, bet arī citādi paskatīties uz pagātni — atzīt, ka ar mīlestību un pūlēm vien nav izdevies izveidot tādas attiecības, uz kādām viņa cerēja.

Tāpēc svarīgākais jautājums nav: “Vai viņš ir pietiekami slikts, lai es drīkstētu aiziet?” Svarīgāks ir cits: “Kas ar mani notiek, kamēr es palieku?”

Par attiecībām daudz pasaka partnera reakcija brīdī, kad viņa sāk runāt atklāti. Vai viņš mēģina saprast, vai steidzas pierādīt, ka viņa pārspīlē? Vai solījumiem seko rīcība? Vai arī sarunas beigās viņa atkal atvainojas par to, ka vispār sākusi runāt?

Ar to, ka cilvēks nav slikts, vēl nepietiek, lai attiecībās būtu labi.

Psihoterapijā es nelemju sievietes vietā, vai viņai palikt vai aiziet, un nemeklēju pierādījumus par labu vienai vai otrai izvēlei. Dažkārt kabinetā atkārtojas tas pats, kas attiecībās: tikko sākusi runāt par savām sāpēm, sieviete jau skaidro, kāpēc partnerim bijis grūti. Partnera pieredze ir svarīga, taču viņas pašas stāsts atkal apraujas pusvārdā.

Kad viņa beidzot var līdz galam pateikt, ko pati jūt un piedzīvo, izlemt joprojām nav viegli. Taču pirmo reizi viņa var meklēt atbildi, nenostājoties pati pret sevi.

Uz konsultāciju nav jānes pierādījumi, ka attiecībās ir “pietiekami slikti”. Pietiek ar to, ka jums tajās ilgstoši ir grūti un jūs vēlaties saprast, kas ar jums notiek.

Ja arī jūs jau ilgi mēģināt saprast, vai šajās attiecībās iespējams palikt, nezaudējot sevi, varat man rakstīt un pieteikties individuālai psihoterapijas konsultācijai: [email protected]

________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

07/09/2026

Nogurdina ne tikai daudzie pienākumi. Spēku prasa arī tas, ka viņai nepārtraukti jāparedz iespējamās grūtības, jāatceras tas, ko citi mēdz aizmirst, jāpārbauda paveiktais, jāizlīdzina domstarpības un laikus jāpamana citu vajadzības. Pat atpūšoties, daļa viņas uzmanības joprojām dežurē. Lasiet tālāk rakstā -

Viņa prot parūpēties par visu. Par sevi — tikai tik daudz, lai rīt atkal pietiktu spēka visiem pārējiem.

Dažām sievietēm patstāvība nav tikai rakstura īpašība. Tā ir sena vienošanās ar sevi: negaidīt, kamēr kāds pamanīs; neprasīt pārāk daudz; nepalikt nevienam parādā. Ja kaut kas jāpaveic, izdarīt pašai. Ja sāp, savākties un turpināt.

Šis spēks ir īsts. Tas viņai palīdzējis izdzīvot, sasniegt iecerēto un pasargāt citus. Taču ar laiku spēja tikt galā var pārvērsties par pienākumu nekad neatzīt, ka arī viņai kāds ir vajadzīgs.

Nogurdina ne tikai daudzie pienākumi. Spēku prasa arī tas, ka viņai nepārtraukti jāparedz iespējamās grūtības, jāatceras tas, ko citi mēdz aizmirst, jāpārbauda paveiktais, jāizlīdzina domstarpības un laikus jāpamana citu vajadzības. Pat atpūšoties, daļa viņas uzmanības joprojām dežurē.

Kad spēka kļūst mazāk, viņa ne vienmēr sāk sevi saudzēt. Nereti viņa kļūst pret sevi vēl prasīgāka: “Agrāk taču varēju. Kas ar mani tagad noticis?” Nogurumam pievienojas kauns par nogurumu. Viņa joprojām paveic gandrīz visu, tādēļ apkārtējie var pat nepamanīt, ka viņa jau sen tērē vairāk spēka, nekā spēj atgūt.

Izsīkums ne vienmēr liek apstāties. Reizēm sieviete turpina darboties, bet viņas dzīvē pamazām paliek arvien mazāk prieka, intereses par dzīvi un vietas pašas vēlmēm. Paliek pienākumi un atvieglojums par to, ka arī šī diena ir izturēta.

Psihoterapijā es nesteidzos viņai ieteikt vairāk atpūsties, uzticēt citiem daļu pienākumu vai mācīties lūgt palīdzību. Parasti viņa to visu jau zina. Mani interesē kas cits: kas ar viņu notiek brīdī, kad palīdzība jālūdz viņai pašai? Vai tās pieņemšana rada atvieglojumu vai tomēr nemieru, kaunu un sajūtu, ka nu viņa otram palikusi parādā? Vai paļauties uz otru nozīmē riskēt atkal vilties?

Problēma nav viņas spējā tikt galā. Grūtības sākas tad, kad visu darīt pašai vairs nav viņas izvēle.

(Turpmākajā piemērā apvienoti vairāku terapijas sarunu motīvi; visas atpazīstamās detaļas ir mainītas.)

Sieviete terapijā teica:

“Es neprasu, lai kāds visu izdara manā vietā. Es tikai gribētu vienu vakaru nezināt, kas visiem jādara tālāk.”

Viņa to pateica mierīgi, gandrīz lietišķi, it kā arī nogurums būtu vēl viens uzdevums, ar kuru jātiek galā. Es jautāju, kas notiktu, ja viņa vienu vakaru pateiktu: “Man šovakar vairs nav spēka.” Viņa tūlīt sāka uzskaitīt, kas paliktu neizdarīts. Pēc brīža piebilda:

“Patiesībā nekas briesmīgs nenotiktu. Bet es justos kā slikta māte, slikta partnere un slikts cilvēks.”

Šajā atbildē bija kas vairāk par nogurumu. Pamazām kļuva redzams viens no viņas dzīves klusajiem noteikumiem: citu dzīvē viņai ir vieta tik ilgi, kamēr viņa ir noderīga; tiklīdz kaut kas vajadzīgs viņai pašai, viņa kļūst par nastu.

Mūsu darbs nesākās ar pienākumu pārdali. Vispirms pievērsāmies brīžiem, kad viņa sev liedza palīdzību, vēl pirms kāds bija paspējis viņai to atteikt. Vērojām arī, kā saņemta palīdzība viņā tūlīt modināja vajadzību dot kaut ko pretī, lai nepaliktu parādā.

Arī terapijā viņa centās būt “laba kliente”: stāstīt sakārtoti, savaldīt asaras, ātri visu saprast un neko no manis negaidīt. Es to neuztvēru kā vēsumu vai nevēlēšanos mainīties. Arī terapijā turpinājās tas pats — jātiek galā pašai. Kad mēs to pamanījām, viņa pamazām sāka sajust, ka uzmanība nav jānopelna ar pareizām atbildēm un ka, lūdzot palīdzību, viņa nekļūst par apgrūtinājumu.

Es neuzlūkoju viņas patstāvību kā problēmu, kas jānovērš. Mans uzdevums nav mazināt viņas spēku, bet palīdzēt viņai atgūt iespēju izvēlēties — rīkoties pašai, kad viņa to vēlas, un paļauties uz otru, kad spēka nepietiek, nezaudējot cieņu pret sevi.

Ja jums ir vieglāk palīdzēt citiem nekā pašai pieņemt palīdzību un jūtat, ka spēka kļūst arvien mazāk, varat pieteikties individuālai psihoterapijas konsultācijai, rakstot man: [email protected]

__________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

07/09/2026

“Nav noticis nekas tāds, uz ko varētu norādīt un teikt: lūk, tādēļ. Es tikai jūtu, ka vairs nespēju tā dzīvot.”

“Nav noticis nekas tāds, uz ko varētu norādīt un teikt: lūk, tādēļ. Es tikai jūtu, ka vairs nespēju tā dzīvot.”

Viņa ne tikai šaubās. Viņa cenšas pati sev pierādīt, ka aiziešanai ir pietiekams pamats. Viņai šķiet, ka vispirms jāpierāda otra vaina un tikai tad viņa drīkst kaut ko mainīt savā dzīvē. Ja nav nekā tāda, ko arī citi atzītu par nopietnu iemeslu aiziet, viņa sāk apšaubīt nevis to, kas attiecībās notiek, bet gan sevi pašu. Varbūt viņa prasa pārāk daudz, ir nepateicīga vai vienkārši neprot novērtēt to, kas viņai ir?

Viņš var būt gādīgs tēvs, uzticams cilvēks un brīžiem maigs partneris, tomēr gadiem nepamanīt, cik vientuļi jūtas sieviete viņam līdzās. Tas viņu nepadara par sliktu cilvēku, bet viņai tādēļ nesāp mazāk.

Visgrūtāk ir tad, ja attiecībās līdzās atsvešinājumam joprojām ir daudz laba. Reizēm viņi vēl smejas par vieniem un tiem pašiem jokiem, piedzīvo maiguma brīžus un atkal jūtas tuvi. Katrs šāds brīdis no jauna dod cerību, bet neatbild uz jautājumu, kā viņa jūtas pārējā laikā.

Sevi vainot savā ziņā ir vieglāk — tad viņai vēl paliek cerība, ka viss mainīsies, ja tikai viņa pati kļūs citāda. Daudz sāpīgāk ir atzīt, ka tuvību nevar radīt viens cilvēks. Vēl pirms sarunas viņa pārdomā katru vārdu, lai tikai viņas teiktais neizklausītos pēc pārmetuma: dusmas nosauc par nogurumu, vilšanos — par pārpratumu, bet savu vajadzību izsaka tik piesardzīgi, ka no tās paliek vien mājiens. Ja arī tad partneris viņu nesadzird, viņa atkal prāto: ko es pateicu nepareizi?

Ar laiku par labu viņa sāk uzskatīt dienu, kurā nekas slikts nav noticis, nevis tādu, kurā jutusi tuvību, prieku vai mieru.

Aiziešana viņai nav tikai praktisks lēmums. Viņa vienmēr sevi uzskatījusi par cilvēku, kurš tur doto vārdu, nepamet otru grūtībās un nepadodas. Tādēļ doma par aiziešanu apdraud ne tikai kopīgo dzīvi, bet arī viņas priekšstatu par sevi. Viņu attiecībās notur ne tikai mīlestība un cerība, bet arī tām veltītie gadi un bailes kļūt par vainīgo — savās un citu acīs. Aiziešana nozīmētu ne tikai atvadīties no iecerētās nākotnes, bet arī citādi paskatīties uz pagātni — atzīt, ka ar mīlestību un pūlēm vien nav izdevies izveidot tādas attiecības, uz kādām viņa cerēja.

Tāpēc svarīgākais jautājums nav: “Vai viņš ir pietiekami slikts, lai es drīkstētu aiziet?” Svarīgāks ir cits: “Kas ar mani notiek, kamēr es palieku?”

Par attiecībām daudz pasaka partnera reakcija brīdī, kad viņa sāk runāt atklāti. Vai viņš mēģina saprast, vai steidzas pierādīt, ka viņa pārspīlē? Vai solījumiem seko rīcība? Vai arī sarunas beigās viņa atkal atvainojas par to, ka vispār sākusi runāt?

Ar to, ka cilvēks nav slikts, vēl nepietiek, lai attiecībās būtu labi.

Psihoterapijā es nelemju sievietes vietā, vai viņai palikt vai aiziet, un nemeklēju pierādījumus par labu vienai vai otrai izvēlei. Dažkārt kabinetā atkārtojas tas pats, kas attiecībās: tikko sākusi runāt par savām sāpēm, sieviete jau skaidro, kāpēc partnerim bijis grūti. Partnera pieredze ir svarīga, taču viņas pašas stāsts atkal apraujas pusvārdā.

Kad viņa beidzot var līdz galam pateikt, ko pati jūt un piedzīvo, izlemt joprojām nav viegli. Taču pirmo reizi viņa var meklēt atbildi, nenostājoties pati pret sevi.

Uz konsultāciju nav jānes pierādījumi, ka attiecībās ir “pietiekami slikti”. Pietiek ar to, ka jums tajās ilgstoši ir grūti un jūs vēlaties saprast, kas ar jums notiek.

Ja arī jūs jau ilgi mēģināt saprast, vai šajās attiecībās iespējams palikt, nezaudējot sevi, varat man rakstīt un pieteikties individuālai psihoterapijas konsultācijai: [email protected]

________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

04/09/2026

VAI TU MANI VĒL JOPROJĀM GRIBI? Dažreiz šo jautājumu neuzdod ar vārdiem. Viens tumsā pastiepj roku, un otrs tajā pašā brīdī saspringst. Viens gaida, vai otrs atsauksies. Otrs jau nojauš, ka jebkura atbilde kādu sāpinās.

Ja atbildēs ar pieskārienu, iespējams, atkal ļausies tuvībai, kaut patiesībā to nevēlas. Ja atkāpsies, otra sejā atkal ieraudzīs pazīstamo sāpi. Šajā brīdī abi baidās, tikai katrs no kaut kā cita. Vienu moka doma: „Varbūt tu mani vairs negribi.” Otru — cita: „Varbūt man atkal būs jāpārkāpj sev pāri, lai tevi nesāpinātu.”

No malas tas var izskatīties vienkārši: vienam gribas biežāk, otram — retāk. Taču attiecībās jautājums reti ir tikai par biežumu. Viens atteikumā sadzird: „Tu mani vairs nevēlies.” Otram pieskāriens sāk nozīmēt: „Tev atkal kaut ko no manis vajag.”

Jo vairāk atteikums sāp, jo neatlaidīgāk viens meklē apliecinājumu, ka mīlestība nav zudusi. Katrs šāds mēģinājums liek otram sargāties vēl vairāk. Drīz pat apskāviens liek saspringt. Otrs jau tajā sajūt gaidas: ja negribēs turpināt, atkal būs jāredz vilšanās otra sejā, jātaisnojas vai jāstrīdas.

Nereti abi baidās zaudēt attiecības. Taču viens tāpēc meklē tuvību, bet otrs atkāpjas. Tā viņi, paši to negribēdami, pastiprina viens otra bailes: viens arvien biežāk dzird „nē”, bet otram arvien retāk pieskaras vienkārši tāpat — negaidot turpinājumu.

Šādā situācijā jautājums „Cik bieži jums ir sekss?” vēl neko daudz nepasaka. Svarīgāk ir saprast, ko katrs šajā tuvībā baidās zaudēt. Viens baidās, ka bez seksa zudīs arī mīlestība. Otrs baidās zaudēt brīvību lemt par savu ķermeni.

Seksuālajā tuvībā cilvēks otram atklāj ne tikai savu ķermeni. Ievainojama kļūst arī pašvērtība. Tajā var atmosties kauns par savu ķermeni, atmiņas par agrākiem atraidījumiem un bailes novecot otra acu priekšā. Tāpēc vēlmes zudums var nozīmēt ne vien vilšanos, bet arī sēras — par ķermeni, kāds tas reiz bija, par attiecību sākuma vieglumu, par reiz tik pašsaprotamo sajūtu, ka otrs tevi vēlas.

Cilvēks var mīlēt savu partneri un tomēr šovakar nevēlēties seksu. Arī vēlme ne vienmēr ir tikai iekāre. Dažreiz cilvēks meklē seksuālu tuvību tāpēc, ka bez tās sāk šaubīties par savu vērtību un otra mīlestību. Ne viens, ne otrs tāpēc vien nav auksts, savtīgs vai uzmācīgs. Taču, ja par to nevar runāt, viņi pamazām sāk viens otru tieši tā uztvert.

Vēlme ne vienmēr rodas pirms tuvības. Reizēm tā mostas tikai tad, kad drīkst nesteigties, vēl nezināt, vai gribēsies turpināt, un apstāties, nebaidoties no otra aizvainojuma. Ja „jā” kļūst par pienākumu, bet „nē” — par pāridarījumu, vēlmei ir grūti izdzīvot.

Dažkārt vēlmi apslāpē gadiem krāts aizvainojums par to, ka ikdienas rūpes palikušas galvenokārt viena partnera ziņā. Citkārt savu dara pārgurums, sāpes, medikamentu ietekme vai hormonālas pārmaiņas. Ja vēlme zudusi pēkšņi vai sekss kļuvis sāpīgs, iemesls nav jāmeklē tikai attiecībās — būtu jākonsultējas arī ar ārstu.

Pāru terapijā es nesāku ar jautājumu, kā panākt, lai sekss atgrieztos. Vispirms mani interesē, kas ar katru notiek tajā brīdī, kad viens tuvojas un otrs novēršas. Ko viens ar pieskārienu lūdz, nespējot to pateikt vārdos? Ko otrs ar savu atkāpšanos mēģina nosargāt? Kas attiecībās vairs nav pasakāms citādi kā ar prasību vai atteikumu?

Terapijas mērķis nav panākt, lai abiem vienmēr gribētos vienlaikus. Svarīgāk ir, lai „nē” vairs neapdraudētu attiecības un ilgas pēc tuvības nebūtu jāpauž kā prasība. Tikai tad arī „jā” var būt patiess.________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists
Integrālās psiholoģijas un psihoterapijas institūta vadītājs
Eiropas un Latvijas Geštalta psihoterapijas asociāciju biedrs

PSIHOTERAPIJA INDIVIDUĀLI, PĀRIEM UN ĢIMENĒM

LAI PIETEIKTOS KONSULTĀCIJAI LŪGUMS RAKSTĪT E-PASTU: [email protected]

03/09/2026

– Vai mēs beidzot varam parunāt?
– Ne tagad.
– Tu vienmēr saki “ne tagad”.
– Tāpēc, ka katra mūsu saruna beidzas ar strīdu.
– Tā beidzas ar strīdu, jo tu nekad negribi runāt.

Daudzi pāri šādu sarunu varētu atkārtot gandrīz vārds vārdā. Mainās diena, tēma un pirmie vārdi, bet beigas paliek tās pašas.

Viens iet otram līdzi no istabas uz istabu, uzdod vēl vienu jautājumu un runā arvien skaļāk, cerot, ka otrs beidzot atbildēs. Otrs novērš skatienu, atbild ar dažiem vārdiem, paņem telefonu vai aiziet.

No malas var šķist, ka viens grib tuvību, bet otram ir vienalga. Taču parasti viss ir sarežģītāk.

Tas, kurš uzstāj uz sarunu, ne vienmēr vēlas strīdu. Bieži viņš izmisīgi mēģina noskaidrot:

“Vai es tev vēl esmu svarīgs?”
“Vai tu mani vēl mīli?”
“Vai tu paliksi?”

Taču šie jautājumi reti izskan tik atklāti. To vietā atskan:

“Tev nekad nav laika.”
“Ar tevi nav iespējams parunāt.”
“Tev vienmēr viss ir svarīgāks par mani.”

Jo ilgāk otrs klusē, jo asāki kļūst vārdi. Ne jau tāpēc, ka cilvēks gribētu sāpināt, bet tāpēc, ka otra klusums viņā pamodina bailes tikt pamestam.

Savukārt tas, kurš apklust, ne vienmēr bēg no tuvības. Viņš var justies bezspēcīgs, vairs nespēt sakopot domas vai jau iepriekš būt pārliecināts, ka, lai ko viņš pateiktu, tas būs nepareizi. Aiz klusuma reizēm ir citi jautājumi:

“Vai es atkal visu sabojāšu?”
“Vai es tev kādreiz būšu pietiekami labs?”
“Vai beigās atkal izrādīsies, ka pie visa esmu vainīgs?”

Tāpēc cilvēks atkāpjas. Ne vienmēr, lai otru sodītu. Reizēm viņš vienkārši vairs nezina, ko pateikt, lai strīds nekļūtu vēl smagāks.

Pārmetumi un klusums tāpēc nesāp mazāk. Taču, saprotot, no kā katrs baidās, abi var labāk ieraudzīt, kāpēc dara tieši to, kas otru ievaino.

Jo vairāk viens pieprasa atbildi, jo vairāk otrs jūtas iedzīts stūrī. Jo vairāk otrs apklust, jo vairāk pirmais jūtas pamests. Drīz katrs otra rīcībā ierauga tieši to, no kā visvairāk baidās: vienam šķiet, ka otram ir vienalga; otram — ka viņš nekad nebūs pietiekami labs.

Patiesībā strīds par nenomazgātiem traukiem, naudu, bērniem vai telefonu bieži ir arī par kaut ko daudz sāpīgāku:

“Vai es varu uz tevi paļauties?”
“Vai ar mani tev pietiek?”
“Vai tev ir svarīgi, ko es jūtu?”

Šīs lomas nav nemainīgas. Tas, kurš uzstāj uz sarunu par tuvību, var pirmais apklust, kad jārunā par naudu. Tāpēc svarīgāk ir pamanīt nevis to, kurš runā un kurš klusē, bet gan to, kā abi atkal nonāk vienā un tajā pašā strīdā.

Pāru terapijā es nemeklēju, kurš šo strīdu sāka. Es palīdzu abiem saprast, ko katrs cenšas nosargāt un kādas bailes liek viņam rīkoties tieši tā. Bieži izrādās, ka viens ar saviem jautājumiem cenšas nepazaudēt otru, bet otrs ar klusumu sargājas no sajūtas, ka atkal visu dara nepareizi.

Kad abi to ierauga, partneris vairs nešķiet vienīgais vainīgais. Problēma nav tā, ka viens jūt par daudz un otrs par maz. Problēma ir tā, ka viņi vairs nespēj sadzirdēt viens otru tieši tajā brīdī, kad abiem ir bail.

Pārmaiņa sākas nevis tad, kad viens atrod vēl pārliecinošākus argumentus, bet tad, kad izdodas pateikt to, kas patiesībā sāp.

“Tev ir vienalga” vietā reizēm pirmo reizi izdodas pateikt:

“Kad tu apklusti, es nobīstos, ka palikšu viens.”

Savukārt tas, kurš parasti apklust, spēj atbildēt:

“Es negribu no tevis aiziet. Man vajag brīdi, lai nomierinātos, bet es pie šīs sarunas atgriezīšos.”

Un pēc brīža viņš patiešām atgriežas.

Viena šāda saruna vēl neatrisina visu, kas starp abiem sakrājies. Taču tieši tā sākas pārmaiņas: abi runā nevis par to, kurš ir vainīgs, bet par to, no kā katrs baidās.

Ja arī jūsu sarunas atkal un atkal nonāk šādā strupceļā, nav jāgaida, līdz abi zaudējuši cerību. Pāru terapiju var sākt arī tad, ja vēl šaubāties, vai attiecības iespējams saglabāt.

Lai sāktu, nav nepieciešamas gatavas atbildes — pietiek ar vēlēšanos saprast, kas starp jums notiek.

Ja partneris vēl nav gatavs nākt, savu pieredzi attiecībās iespējams sākt izprast arī individuālajā psihoterapijā.

________
Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists
Integrālās psiholoģijas un psihoterapijas institūta vadītājs
Eiropas un Latvijas Geštalta psihoterapijas asociāciju biedrs

PSIHOTERAPIJA INDIVIDUĀLI, PĀRIEM UN ĢIMENĒM

LAI PIETEIKTOS KONSULTĀCIJAI LŪGUMS RAKSTĪT E-PASTU: [email protected]

19/08/2026

Viņš vienmēr ir tas, kurš palīdz. Ja kādam kaut kas ir salūzis — viņš salabos. Ja kāds jāaizved — viņš aizvedīs. Ja darbā klājas grūti — viņš paliks ilgāk.

Ja ģimenei kaut ko vajag — viņš parūpēsies. Uz viņu var paļauties.

Vismaz tā saka citi. Arī viņš pats ir pieradis domāt, ka ar viņu viss ir kārtībā.

Viņš vienkārši dara to, kas jādara.

Tikai dažkārt vakarā, kad visi jau ir aizgājuši gulēt, viņš apsēžas klusumā un pēkšņi saprot, ka pats vairs īsti nezina, ko jūt.

Viņš ir noguris. Bet sauc to par sliktu dienu.

Viņš kļūst aizkaitināts. Bet saka sev, ka vienkārši ir par daudz darba.

Dažreiz viņam ir skumji. Bet viņam nav laika par to domāt.

Un, ja kāds viņam pajautā: „Kā tu pats jūties?”

Viņš uz mirkli apklust. Ne tāpēc, ka negribētu atbildēt.

Varbūt tāpēc, ka pārāk ilgi neviens to nav jautājis.

Arī viņš pats.

Dažkārt rūpes par citiem kļūst par veidu, kā nepamanīt, kas notiek pašam ar sevi.

Kamēr kādam citam kaut ko vajag, nav jādomā par savām vajadzībām.

Kamēr ir ko darīt, nav jāapstājas.

Kamēr viņš ir vajadzīgs citiem, nav jāvaicā sev, kas vajadzīgs viņam pašam.

Un aiz šādas dzīves kārtības reizēm slēpjas ļoti sena pārliecība:

„Mani vajag tad, kad es esmu stiprs.”

Viņš var būt agri iemācījies būt tas, kurš tiek galā.

Neprasīt pārāk daudz. Neapgrūtināt citus ar savām grūtībām.

Ja kaut ko var izdarīt pats, tad izdarīt. Ja kaut ko var izturēt pats, tad izturēt.

Tā pamazām kļūst par dzīves kārtību. Viņš iemācās būt tas, uz kuru var paļauties.

Bet ne vienmēr iemācās būt tas, kurš pats var paļauties uz kādu citu.

Tāpēc palīdzību pieņemt reizēm ir grūtāk nekā to sniegt.

Lūgt ir grūtāk nekā dot.

Atzīt savu nogurumu ir grūtāk nekā izturēt vēl vienu dienu.

Un varbūt visgrūtāk ir atklāt, ka arī viņš drīkst nebūt stiprs visu laiku.

Viņš kļūst par cilvēku, uz kuru visi var paļauties.

Bet pamazām pats paliek viens ar to, ko neviens neredz.

Tas ne vienmēr izskatās pēc sabrukuma.

Dažreiz tas izskatās pēc ļoti veiksmīga cilvēka.

Viņš strādā. Nopelna. Rūpējas par ģimeni. Atrisina problēmas.

Tur vārdu. Un tikai tuvākie reizēm pamana, ka viņš kļūst klusāks.

Aizkaitinātāks. Attālāks.

It kā viņā būtu kaut kas tāds, par ko viņš pats vairs neprot runāt.

Psihoterapijā šādā situācijā nepietiek pateikt: „Tev vairāk jārūpējas par sevi.”

Cilvēkam, kurš gadiem ilgi ir bijis tas stiprais, arī šāds padoms var būt grūti īstenojams.

Svarīgāk ir saprast, kā viņš ir iemācījies dzīvot šādā veidā.

Ko viņš ir pieredzējis attiecībās ar cilvēkiem, uz kuriem vajadzēja varēt paļauties?

Ko viņš ir iemācījies par palīdzības lūgšanu?

Ko viņš ir iemācījies par savu vērtību?

Un kas notiek viņā brīdī, kad viņš pats kļūst noguris, ievainojams vai viņam kaut ko vajag no otra?

Dažkārt cilvēks saka: „Es negribu nevienam būt par apgrūtinājumu.”

Taču aiz šiem vārdiem var būt daudz dziļāks stāsts.

Varbūt viņam ir vieglāk būt vajadzīgam nekā ļaut sevi ieraudzīt brīdī, kad viņš pats kaut ko nespēj.

Varbūt viņš ir tik ļoti pieradis rūpēties par citiem, ka paša vajadzības kļuvušas gandrīz nemanāmas.

Tāpēc psihoterapijā pārmaiņas ne vienmēr sākas ar uzvedības maiņu.

Tās bieži sākas ar spēju pirmo reizi patiešām pamanīt sevi.

Pamanīt nogurumu, pirms tas pārvēršas aizkaitinājumā.

Pamanīt skumjas, pirms tās kļūst par atsvešināšanos.

Pamanīt savas vajadzības, pirms tās vairs nav iespējams ignorēt.

Un iemācīties tās nevis uzreiz atlikt, bet uztvert nopietni.

Dažkārt pārmaiņas sākas pavisam vienkāršā vietā — ar spēju atzīt:

„Es esmu noguris.”

Nevis kārtējo reizi saņemties.

Nevis sev paskaidrot, kāpēc vēl var izturēt.

Bet palikt kopā ar šo sajūtu un pajautāt: „Kas ar mani šobrīd notiek?”

Un varbūt pirmo reizi dzīvē ne tikai jautāt: „Ko no manis vajag citiem?”

Bet arī: „Kas man pašam šobrīd ir vajadzīgs?”

Jo rūpes par citiem nav problēma.

Problēma sākas tad, kad cilvēks vairs nezina, kā ļaut parūpēties arī par sevi.

Un varbūt stiprums nav tikai spējā izturēt.

Varbūt īstais stiprums sākas tajā brīdī, kad cilvēks vairs nejūtas spiests visu nest viens.

Kad tu vari pateikt: „Arī man dažreiz ir vajadzīgs kāds, uz kuru varu paļauties.”

Un varbūt tieši tur sākas cita veida dzīve — tāda, kurā tev vairs nav jābūt tikai tam, kurš rūpējas par visiem citiem.

Arī tu drīksti būt cilvēks, par kuru kāds parūpējas.

________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists
Integrālās psiholoģijas un psihoterapijas institūta vadītājs
Eiropas un Latvijas Geštalta psihoterapijas asociāciju biedrs

PSIHOTERAPIJA INDIVIDUĀLI, PĀRIEM UN ĢIMENĒM

LAI PIETEIKTOS KONSULTĀCIJAI LŪGUMS RAKSTĪT E-PASTU: [email protected]

18/08/2026

Sākumā viņa to nemaz nepamana. Viņam patīk, ka par viņu rūpējas. Viņam patīk, ka viņa pajautā, kā viņam klājas, atceras svarīgas lietas un atgādina par to, ko viņš pats bija apsolījis izdarīt.

Viņai tas sākumā šķiet dabiski. Viņa mīl. Viņa palīdz.

Viņa rūpējas. Taču pamazām kaut kas mainās.

Viņa arvien biežāk atgādina par rēķiniem, plāniem, bērnu vajadzībām, solījumiem un darbiem, kas palikuši neizdarīti.

Viņa sāk organizēt. Plānot. Atcerēties. Sekot līdzi.

Un kādā vakarā, nogurusi pēc vēl vienas dienas, kurā atkal viss gulstas uz viņas pleciem, viņa pēkšņi saprot:

„Es vairs nejūtos kā viņa sieviete. Es jūtos kā cilvēks, kuram par viņu jārūpējas.”

Tas ir sāpīgs brīdis.

Jo sieviete parasti nevēlas būt māte savam vīram.

Viņa vēlas sev līdzās vīrieti, uz kuru var paļauties. Cilvēku, kurš pats pamana, kas jāizdara.

Kurš pats uzņemas atbildību. Kurš negaida, kad viņam pateiks, kas jādara.

Taču arī vīrietis šādā situācijā ne vienmēr saprot, kas īsti notiek.

Viņš var domāt: „Es taču viņu mīlu.”

Un tā var būt pilnīga taisnība.

Viņš var patiesi mīlēt savu sievu un vienlaikus nepamanīt, cik ļoti jau ir pieradis paļauties uz to, ka viņa visu pamanīs, atcerēsies un parūpēsies par to, ko pats varētu uzņemties.

Ne tāpēc, ka viņš apzināti meklētu sev mammu.

Bieži vien cilvēks attiecībās vienkārši atkārto to, pie kā ir pieradis.

Ja bērnībā viņš bija pieradis, ka mamma viņa vietā daudz ko atceras, nokārto un par visu parūpējas, šāds attiecību veids pieaugušā dzīvē viņam var šķist pašsaprotams.

Viņš ir pieradis, ka sieviete pati pamanīs.

Pati atcerēsies. Pati pateiks, kas jādara. Pati izdarīs.

Un sākumā viņa patiešām to dara.

Līdz brīdim, kad nogurst. Sākumā viņa palīdz.

Pēc tam pārmet. Vēlāk dusmojas.

Un visbeidzot viņa var pārstāt vispār kaut ko prasīt.

Ne tāpēc, ka problēma būtu atrisināta.

Bet tāpēc, ka viņa vairs netic, ka viņš viņu sadzirdēs.

Taču arī viņas prasīgums ne vienmēr sākas ar vēlmi visu noteikt un kontrolēt.

Dažkārt aiz tā slēpjas bailes palikt vienai ar visu atbildību.

Ja viņa pārāk bieži ir piedzīvojusi, ka, paļaujoties uz otru, beigās viss tik un tā jāizdara pašai, viņai kļūst arvien grūtāk viņam uzticēties.

Tad viņa sāk pārbaudīt. Atgādina. Uzstāj. Kontrolē.

Ne vienmēr tāpēc, ka grib valdīt.

Dažkārt tāpēc, ka viņai kļūst arvien grūtāk ticēt, ka otrs patiešām izdarīs savu daļu.

Arī tas, ka vīrietis arvien vairāk atkāpjas, ne vienmēr nozīmē, ka viņam ir vienalga.

Viņš var atkāpties tāpēc, ka izjūt kaunu — jūtas vainīgs par to, ka atkal nav izdarījis pietiekami.

Viņš var baidīties no pārmetumiem.

Vai arī piedzīvot bezspēcību, par kuru vieglāk klusēt nekā runāt.

Jo vairāk viņa mudina rīkoties, jo vairāk viņš jūtas kontrolēts.

Jo vairāk viņš jūtas kontrolēts, jo vairāk atkāpjas.

Jo vairāk viņš atkāpjas, jo vairāk viņai nākas visu uzņemties pašai.

Un tā pamazām abi nonāk situācijā, kurā katrs ar savu rīcību tikai padara otru vēl vientuļāku.

Viņa arvien vairāk uzņemas arī to, kas patiesībā būtu jāuzņemas viņam.

Viņš arvien vairāk pierod paļauties uz viņu.

Un abi pamazām attālinās no tā, pēc kā patiesībā ilgojas — attiecībām, kurās abi var paļauties viens uz otru un katrs uzņemas savu atbildību.

Tieši šeit nereti sāk zust arī seksuālā tuvība.

Ir grūti just erotisku vēlmi pret cilvēku, par kuru ikdienā arvien vairāk jūties atbildīga.

Ir grūti justies kā sievietei blakus cilvēkam, kuram visu laiku jāatgādina, kas jāizdara, un jāseko līdzi, vai tas patiešām tiek izdarīts.

Tas nenozīmē, ka viņa ir kļuvusi auksta.

Un tas nenozīmē, ka viņš viņai vairs nav vajadzīgs.

Dažkārt zudusi vai mazinājusies seksuālā vēlme nav saistīta ar mīlestības trūkumu.

To var ietekmēt arī ilgstoša pieredze, kurā viņai arvien vairāk nācies uzņemties atbildību par to, par ko būtu jāuzņemas abiem.

Terapijā šādās attiecībās svarīgākais nav noskaidrot, kurš ir vainīgs.

Svarīgāk ir saprast, kā abi līdz tam nonākuši.

Ko viņa pārāk ilgi nesa viena. Ko viņš pārāk ilgi atstāja uz viņas pleciem.

Kāpēc viņai kļūst tik grūti paļauties uz otru.

Ko viņš tajā brīdī piedzīvo, kad sieva kļūst prasīgāka.

Ko viņš iemācījies par mīlestību un rūpēm.

Ko viņa iemācījusies par paļaušanos uz otru.

Un vai abi spēj pārtraukt to, kas starp viņiem atkal un atkal atkārtojas, nevis vēlreiz viens otram pierādīt, kurš ir vainīgs.

Jo pieaugušu cilvēku attiecībās rūpes nevar ilgstoši būt tikai viena cilvēka ziņā.

Rūpēties par otru nav tas pats, kas uzņemties atbildību viņa vietā.

Attiecībās ir svarīgi spēt pateikt:

„Tu vari uz mani paļauties. Un es varu paļauties uz tevi.”

Tad attiecībās pamazām var atgriezties partnerība — sajūta, ka abi ir pieauguši cilvēki, kuri katrs uzņemas savu atbildību un var būt otram līdzās.

Tāpēc dažkārt svarīgākais jautājums nav: „Vai viņš mani mīl?”

Bet gan:

„Vai viņš manī redz savu partneri — vai arī cilvēku, uz kuru vienmēr var paļauties, ka tas visu izdarīs viņa vietā?”

Un tikpat svarīgs jautājums ir vīrietim:

„Vai es patiešām gribu sev blakus partneri — vai arī man ir vajadzīgs cilvēks, kurš manā vietā uzņemsies to, par ko būtu jāuzņemas man pašam?”

Uz šiem jautājumiem ne vienmēr ir viegli atbildēt.

Taču dažkārt tieši no tiem sākas pirmā patiesā saruna par to, kas patiesībā notiek starp diviem cilvēkiem.

________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists
Integrālās psiholoģijas un psihoterapijas institūta vadītājs
Eiropas un Latvijas Geštalta psihoterapijas asociāciju biedrs

PSIHOTERAPIJA INDIVIDUĀLI, PĀRIEM UN ĢIMENĒM

LAI PIETEIKTOS KONSULTĀCIJAI LŪGUMS RAKSTĪT E-PASTU: [email protected]

18/08/2026

Viņam jau sen vairs nav divdesmit. Viņš pats pieņem lēmumus.
Pats pelna naudu. Pats audzina savus bērnus. Pats veido savu dzīvi.

Bet dažreiz pietiek ar vienu telefona zvanu no tēva vai mātes, lai viņš atkal justos kā mazs zēns, kuram jātaisnojas par savu izvēli.

„Kāpēc tu tā izdarīji?”

„Ko cilvēki par tevi padomās?”

„Normāli vīrieši tā nedara.”

„Tev vajadzētu…”

Un viņš atkal sāk šaubīties. Ne tikai par to, vai viņa lēmums ir pareizs.

Viņš sāk šaubīties, vai viņam vispār ir tiesības izvēlēties citādi.

Daudzi pieauguši cilvēki joprojām dzīvo tā, kā no viņiem savulaik gaidīja.

„Tev jābūt stipram.”

„Nedrīkst kļūdīties.”

„Vispirms jāpadomā par citiem.”

„Nauda nenāk viegli.”

„Ģimeni nedrīkst pamest.”

„Vīrietim pašam ar visu jātiek galā.”

Bērnībā šādi teikumi palīdzēja saprast pasauli.

Ko drīkst. Ko nedrīkst. Par ko slavēs. Par ko rās. Ko no viņa gaida.

Viņš mācījās pielāgoties. Mācījās, ko drīkst teikt un ko labāk noklusēt. Mācījās, par ko viņu slavēs un par ko rās. Mācījās būt tāds, kādu viņu gribēja redzēt.

Tas, ko viņš toreiz iemācījās, var palikt viņā arī tad, kad bērnība jau sen ir beigusies.

Tas, kas reiz palīdzēja atrast savu vietu ģimenē, pieaugušā dzīvē ne vienmēr palīdz dzīvot tā, kā viņš pats vēlas.

Un reizēm cilvēks pat nepamana, ka svarīgākajos dzīves brīžos joprojām rīkojas tā, kā savulaik iemācījies.

Viņš izvēlas darbu, jo „tā vajag”.

Paliek attiecībās, jo „ģimeni nedrīkst izjaukt”.

Neprasa palīdzību, jo „vīrietim pašam jātiek galā”.

Neļauj sev atpūsties, jo „vispirms viss ir jāizdara”.

Un pat tad, kad neviens viņu vairs nekontrolē, viņš turpina sevi kontrolēt pats.

Tas ir viens no sarežģītākajiem brīžiem pieauguša cilvēka dzīvē — pamanīt, ka dažas prasības, ko viņš sev izvirza, nemaz nav viņa paša izvēlētas.

Šīs prasības varēja veidoties laikā, kad viņš vēl bija mazs, atkarīgs no pieaugušajiem un ļoti centās būt labs bērns.

Ne tāpēc, ka ar viņu būtu kaut kas nepareizi.

Bērns ļoti agri iemācās, ko drīkst teikt, ko labāk noklusēt, par ko viņu slavēs un par ko rās. Viņš iemācās palikt tuvs tiem, no kuriem ir atkarīgs.

Tāpēc nav viegli vienkārši pateikt:

„Es taču esmu pieaudzis. Es darīšu, kā gribu.”

Jo runa nav tikai par izvēli. Runa ir arī par bailēm.

Par vainas sajūtu. Par vēlmi nepievilt.

Par bailēm kļūt par „sliktu dēlu”.

Par sajūtu, ka, izvēloties citādi, viņš kādu nodod.

Un reizēm cilvēks pat pieaugušā vecumā turpina dzīvot tā, lai nesagādātu saviem vecākiem vilšanos.

Ne tāpēc, ka viņš to grib.

Bet tāpēc, ka kādreiz viņam bija ļoti svarīgi nezaudēt vecāku mīlestību un savu vietu ģimenē.

Psihoterapijā ne vienmēr svarīgākais ir uzreiz meklēt atbildi, ko darīt citādi.

Vispirms jāierauga, kāpēc viņam ir tik grūti izvēlēties pašam.

Kas notiek viņā brīdī, kad viņš pasaka „nē”?

No kurienes rodas vainas sajūta?

Kāpēc cita cilvēka vilšanos viņam ir tik grūti panest?

Un vai tas, ko viņš šodien sauc par savu pienākumu, patiešām ir viņa paša izvēle?

Dažkārt, meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, kļūst redzams nevis vājums, bet ļoti sena vajadzība būt pieņemtam, mīlētam un just, ka viņš ir savējais.

Tad var parādīties vēl kāds jautājums:

„Ko es pats gribu, ja šoreiz nedomāju par to, ko no manis gaida?”

Nevis to, ko vajag. Nevis to, ko pieklājas.

Nevis to, ko darītu labs dēls, labs vīrs vai „īsts vīrietis”.

Bet to, ko viņš pats patiešām vēlas. Tas nenozīmē noraidīt savus vecākus.

Tas nenozīmē pārstāt cienīt ģimeni.

Un tas nenozīmē darīt visu pretēji tam, ko reiz mācīja.

Tas nozīmē pamazām atšķirt, ko viņš pats patiešām uzskata par pareizu un ko dara tikai tāpēc, ka tā reiz bija pieņemts.

Jo pieauguša cilvēka brīvība nesākas ar sacelšanos pret vecākiem.

Tā sākas brīdī, kad viņš spēj pieņemt lēmumu arī tad, ja zina, ka kādam tas var nepatikt.

Kad viņš var pateikt „nē” un nejusties par to vainīgs.

Kad viņš var izvēlēties citādi, nevis visu laiku mēģināt attaisnoties par to, ka viņa dzīve nav tāda, kādu kāds cits reiz bija iedomājies.

Un varbūt pats svarīgākais — viņam nav jākļūst par sliktu dēlu, lai beidzot kļūtu par pieaugušu cilvēku.

Viņš var mīlēt savus vecākus un tomēr pats izlemt, kā dzīvot. Arī tad, ja viņa izvēles viņiem nepatīk.

________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists
Integrālās psiholoģijas un psihoterapijas institūta vadītājs
Eiropas un Latvijas Geštalta psihoterapijas asociāciju biedrs

PSIHOTERAPIJA INDIVIDUĀLI, PĀRIEM UN ĢIMENĒM

LAI PIETEIKTOS KONSULTĀCIJAI LŪGUMS RAKSTĪT E-PASTU: [email protected]