14/08/2026
Ir tādi brīži cilvēka dzīvē, kad pavisam negaidīti tajā ienāk cilvēki. Viņi ienāk un mēs nekad nezinām, cik daudz šī laika mums kopā ir dots.
Taču dažkārt jau pirmajā satikšanās brīdī rodas sajūta, ka mēs viens otru pazīstam daudz ilgāk. Tā ir dvēseles valoda — valoda, kurai nav nepieciešami vārdi. Dvēseles līmenī mēs viens otru atpazīstam. It kā jau reiz būtu tikušies, kopā piedzīvojuši gan bēdas, gan priekus, gan klusumu, gan mīlestību.
Un tad pienāk brīdis, kad tikpat negaidīti, kā šie cilvēki ienākuši mūsu dzīvē, viņi arī aiziet. Varbūt viņu laiks mūsu dzīvē ir beidzies, bet tas, ko viņi atstājuši mūsu dvēselē, paliek.
Viņi atstāj sajūtu. Mīlestību. Siltumu. Atmiņu, kuru nav iespējams izskaidrot vārdos.
Jo īstai dvēseles satikšanai nav vajadzīgi lieli darbi, solījumi vai pat kopīga valoda. Pietiek ar to sajūtu, kas rodas, atrodoties otra cilvēka klātbūtnē. Ar to kluso atpazīšanu, ko sajūt sirds.
Man šķiet, ka tā ir viena no lielākajām dāvanām, ko mums šajā zemes dzīvē var dot liktenis — satikt cilvēku un ar sirdi saprast:
“Es tevi pazīstu. Es nezinu no kurienes, bet mana dvēsele tevi atceras.”
