15/04/2026
Vakar aizvadīju jāšanas treniņu ar kādu meiteni, kas jau kādu laiciņu nāk pie zirgiem darboties.
Pilngadīga, cītīgi un atbildīgi mācās, gatavojas pieaugušo dzīvei.
Kad ieradās uz treniņu pamanīju mazas un tomēr pietiekami lielas izmaiņas, lai tās ievērotu un apjautātos, kā tad iet un kā jūtās pēc iepriekšējās reizes?
Iepriekšējais treniņš mums izvērtās ne tik daudz par jāšanu, bet gan par tādu kā savu baiļu ieraudzīšanu un atlaišanas procesu.
Sākums tam ir tāds, ka, lai arī pieaugusi, tomēr ļoti kautrīga, nepārliecināta, lielākoties uz jautājumiem, kur pašai jāveic izvēle, atbilde ir "nezinu", nebija pārliecības par pašas paveikto.
Skaidrs, ka tas ļoti arī traucē darbojoties ar zirgiem - zirgs ir ārkārtīgi emocionāli jūtīga būtne un perfekti nolasa cilvēkus, kas nav par sevi pārliecināti. Ko tad zirgs dara? Uzņemās līdera lomu un velk sev vēlamajā virzienā, ja reiz "vadītājs", kurš mugurā, nespēj pieņemt stingru un konkrētu lēmumu.
Un tad ir grūti, nesanāk, jo būt nedrošam par sevi, savām vēlmēm izvēles priekšā ir tiešām grūti, ir smagi, šķiet neiespējami, jo ir spiediens šo izvēli izdarīt, ir spriedze un stress, jo iekšēja resursa nav. Nav pārliecības, ka es varu.
Soļojot kordā uzdevu vairākus jautājumus, kas tā ir par sajūtu, kur tā atrodas, kā izskatās. Un mums izdevās. Patiesībā - viņai izdevās.
Viņai izdevās ieraudzīt savas bailes. Viņai izdevās ieraudzīt savu iesēdušos perfekcionismu, kas tik ļoti traucēja. Šajā gadījumā programma skanēja tā: "Man ir viss jāzina".
Bet tas nav iespējams. Un savā ziņā tajā ir arī sava burvība, ka mēs ejam pa dzīvi un pa ceļam apgūstam ko jaunu, uzzinām, ieraugām, sajūtam, piedzīvojam. Mums nevajag zināt visu. Tas nav iespējams. Un arī nav vajadzīgs. Jo tas uzliek milzu spriedzi un pārspīlētu atbildību par situāciju, kas paralizē un lēmuma pieņemšanas brīdī pat tik vienkāršās lietās, kā "vai gribēsi šodien mēģināt pati parikšot?" atbilde sanāk "nezinu".
Viņa nav tāda vienīgā. Ik pa laikam rodas kāds jaunāks vai vecāks bērns, kuram viss ir "nezinu". Par to nav jādusmojas. Ir rūpīgi un uzmanīgi jāpaskatās, kas aiz tā slēpjas.
Un mēs kopīgiem spēkiem to ieraudzījām. Šķiet izdevās arī atlaist šo programmu, lai vietā ieliktu mieru un pārliecību par to, ko jau zinu un par to, ko daru, un ka ar to pietiek uz esošo brīdi.
Vakar viņa man izstāstīja, ka pati par sevi esot pabrīnījusies - skolā (ja pareizi atceros) bija runāšanas uzdevums latviešu valodā. Līdzīgi tādi uzdevumi vai pārbaudījumi esot sagādājuši grūtības, stresu, uztraukumu. Bet šoreiz - tā nebija. Bija miers. Varēja vienkārši to izdarīt.
Varētu teikt, ka sakritība. Tomēr skaidri zinu, ka šīs lietas strādā un nav vajadzības runāt par to gadiem, nav vajadzības būt hipnotizētam, kur kāds Tavā vietā pārraksta Tavas programmas, tam nav jābūt sāpīgi, lai ieraudzītu un apjaustu, ka esošā programma, man īsti neder un tā man traucē paveikt uzdevumu, pieņemt vienkāršu lēmumu, izdarīt izvēli, izteikt to, ko gribu.
Šis ir koučings, ko vēlos apvienot ar zirgiem. Daļēji neapzināti savas zināšanas pielietoju treniņos ar visiem, kam kādā brīdī neizdošanās ir emocionāla, psiholoģiska, nevis fiziska nevarēšana. Es skaidroju kā zirgs atspoguļo vājās puses. Tā ir iespēja katram uzzināt un atklāt kaut ko par sevi.
Ir patiesi liels prieks par tādu vēl vienu mazu soli, ko kopā esam spēruši ar audzēkni, lai virzītos pa dzīvi uz priekšu. Dažreiz jāšanas iemaņas ir mazāk svarīgas par tām, ko cilvēks iegūst attīstot sevi kā personību, jo tas paliek uz mūžu.
Man ir vēl kāds interesants stāsts, ar ko vēlos padalīties - par to nākamreiz ❤️
