Elīna Palsāne-Zobena Personīgās izaugsmes mentore

19/08/2026

KOMUNIKĀCIJA – PRASME, KURU ATTĪSTĀM VISU MŪŽU

Ir aizvadīta ļoti vērtīga un jēgpilna koučinga sesija par tēmu, bez kuras nav iedomājama mūsu ikdiena, attiecības un sadarbība, – par komunikāciju.

Sirsnīgs paldies par uzaicinājumu un visiem sesijas dalībniekiem par aktīvo iesaisti, refleksijām, vērtīgajām diskusijām un atgriezenisko saiti! Man ir patiess gandarījums par kopīgi paveikto un sesijas rezultātu.

Mēs komunicējam katru dienu – ģimenē, darbā, ar draugiem, kolēģiem un reizēm arī ar pavisam nepazīstamiem cilvēkiem. Tomēr komunikācija nav tikai vārdu apmaiņa. To veido arī mūsu balss tembrs, spēja klausīties, izvēlētā valoda, attieksme un vide, kurā saruna notiek.

Sesijas laikā daudz runājām par veiksmīgu un ne tik veiksmīgu komunikāciju. Meklējot atbildi uz jautājumu, kas nepieciešams, lai saruna veidotos veiksmīga, izkristalizējās vairāki nozīmīgi priekšnoteikumi: droša vide, atbilstošs balss tembrs, viegli saprotama valoda un aktīva klausīšanās.

Protams, katram no mums ir savi principi un pieredze, pēc kuriem vadāmies sarunās. Arī komunikācijas mērķi var būt ļoti atšķirīgi – viena saruna ir lietišķa, cita personiska, vēl cita paredzēta tam, lai atrisinātu sarežģītu situāciju. Tāpēc ne vienmēr pastāv viena pareizā pieeja. Daudz svarīgāk ir sev pajautāt: ko es ar šo sarunu vēlos panākt un kā es vēlos, lai otrs cilvēks tajā justos?

Runājot par sarežģījumiem, nonācām pie būtiskas atziņas – komunikācija ir jāattīsta nepārtraukti. Tā ir prasme, kuru varam analizēt, trenēt un pilnveidot. Mēs varam mācīties labāk izprast ne tikai sevi, bet arī sarunas biedra temperamentu, raksturu un reakcijas. Tas nenozīmē atteikties no sevis vai vienmēr piekāpties. Tas nozīmē apzināti meklēt veidu, kā sarunāties tā, lai abas puses spētu sadzirdēt viena otru.

Ja komunikācija neizdodas, rodas vilšanās, neskaidrības un spriedze. Mainās balss tembrs, pazūd vēlme klausīties, un neatrisinātais agri vai vēlu var pāraugt konfliktā. Nereti mēs reaģējam nevis uz otra cilvēka patiesi pateikto, bet uz savu pieņēmumu par to, ko viņš ar sacīto ir domājis.

Sesijas noslēgumā katrs dalībnieks aizgāja ar savām pārdomām un jautājumiem: kā es varu uzlabot savu komunikāciju? Kur varu meklēt zināšanas un atbalstu? Vai drīkstu komunicēt jēgpilni, vienlaikus nosakot savas robežas un nezaudējot enerģiju? Vai manas robežas neaizvainos otru cilvēku?

Šie nav jautājumi ar vienu ātru un pareizu atbildi. Taču, iespējams, tieši gatavība tos sev uzdot jau ir pirmais solis pretī apzinātākai un cieņpilnākai komunikācijai.

Un noslēgumā jautājums paliek tas pats: ko es patiesībā vēlos panākt ar savu komunikāciju?

16/07/2026

Kam ir jāmainās?
Katra pārmaiņa sākas ar izvēli. Nevis ar ideālu plānu, nevis ar pareizo brīdi, bet ar pavisam vienkāršu lēmumu – ko es izvēlos darīt šodien?
Koučinga sesijās ļoti bieži dzirdu vienu un to pašu vēlēšanos. Cilvēks saka: “Es gribu, lai mainās mans partneris.” Vai arī: “Es gribu, lai bērns sāk uzvesties citādi.” Reizēm tā ir darba vide, reizēm vecāki, draugi vai kolēģi. Šķiet, ka tad, ja mainītos viņi, beidzot mainītos arī mana dzīve. Un tas ir ļoti cilvēcīgi.
Tomēr šeit parādās viens būtisks jautājums – vai mēs vispār spējam mainīt otru cilvēku? Katram no mums ir savas vērtības, savi ieradumi, sava pieredze un savas izvēles. Ja cilvēks pats nejūt vajadzību mainīties un jūtas labi tur, kur viņš ir, tā ir viņa izvēle. Tajā nav nekā slikta vai nepareiza.
Taču tad rodas nākamais jautājums.

💡 Ko izvēlos es?

Vai es turpinu gaidīt, ka pasaule apkārt kļūs man ērtāka? Ka cilvēki sāks domāt tāpat kā es? Ka kādu dienu viss atrisināsies pats no sevis? Vai tomēr pievēršos vienīgajam cilvēkam, kura izvēles patiešām varu ietekmēt – sev.
Tieši šajā brīdī sākas īstās pārmaiņas. Nevis tad, kad mainās citi, bet tad, kad mainās mans skatījums, mana attieksme un mana rīcība. Jo ļoti bieži mēs nevaram izmainīt situāciju, bet varam izmainīt veidu, kā tajā atrodamies.
Tas nenozīmē, ka ir viegli. Gluži pretēji – dažkārt tas ir viens no grūtākajiem darbiem, ko cilvēks izdara savā dzīvē. Ir jāatzīst lietas, kuras līdz šim negribējām redzēt. Ir jāizkāpj no komforta zonas un jāuzņemas atbildība par savu nākamo soli.
Tieši tāpēc koučings nav par padomu došanu. Tas ir par jautājumiem, kuri palīdz atrast pašam savas atbildes.

💡 Ko es vēlos?
💡 Ko es varu darīt jau no šī brīža?
💡 Kāds būs mans pirmais, pavisam mazais solis?
Jo pārmaiņas reti sākas ar lieliem lēcieniem. Tās sākas ar vienu izvēli. Un tad vēl vienu. Un vēl vienu.

Un kā vienmēr – nav pareizu vai nepareizu atbilžu.

Ir tikai viena izvēle, ar kuru Tev būs jādzīvo.

Tavējā.

08/07/2026

06/07/2026

Vai Tu dzīvo savu dzīvi… vai savu pārliecību?
Vienā no koučinga sesijām runājām par dziļajām pārliecībām. Par tām, kuras neveidojas vakar vai pagājušajā mēnesī, bet dzīvo mūsos jau kopš bērnības. Tās ir pārliecības, kuras mūsu "ēnu bērns" kādreiz ir pieņēmis kā neapstrīdamu patiesību. Varbūt kāds vārds, kāda situācija vai kāda pieredze ir likusi noticēt: "Es neesmu gana labs." Un bērns tam notic. Paiet gadi, bērns izaug, bet pārliecība paliek.

Tā kļūst par mūsu dzīves fonu. Mēs to vairs nepamanām, jo esam iemācījušies ar to sadzīvot. Mēs sākam izdabāt citiem, baidāmies atteikt, cenšamies visiem izpatikt, meklējam atzinību un apliecinājumu no apkārtējiem. Ne tāpēc, ka tā vēlamies, bet tāpēc, ka kaut kur dziļi sevī joprojām cenšamies pierādīt – esam gana labi. Un te nav jautājums par pareizi vai nepareizi. Jautājums ir daudz svarīgāks – vai šādi dzīvojot Tu nezaudē pats sevi?

Ļoti bieži cilvēks cenšas mainīt savu dzīvi. Viņš izvirza mērķus, lasa grāmatas, apmeklē kursus, meklē motivāciju un dara visu iespējamo, lai virzītos uz priekšu. Tomēr pēc kāda laika atkal rodas sajūta, ka viss atkārtojas. It kā dzīve ietu pa apli. Un te arī slēpjas lielākais āķis – ne vienmēr mūs aptur apstākļi. Dažkārt mūs atpakaļ atvelk tieši dziļā pārliecība, kuru gadiem esam nēsājuši sev līdzi.

Šādos brīžos ir vērts nevis skriet vēl ātrāk, bet uz mirkli apstāties. Paskatīties uz situāciju no malas un godīgi sev pajautāt: Kas es esmu? Kur es šobrīd esmu? Ko es vēlos? Ar ko es varu sākt? Šie četri jautājumi šķiet vienkārši, tomēr tie ļoti bieži kļūst par sākumu lielām pārmaiņām. Jo tikai tad, kad atzīstam – jā, šī pārliecība manī ir –, mēs varam sākt domāt, ko ar to darīt tālāk.

Koučings nemaina pagātni. Tas necenšas pārrakstīt bērnību un nemeklē vainīgos. Koučings palīdz pieņemt pagātni kā daļu no savas pieredzes, bet dzīvot šodienā un veidot nākotni. Soli pa solim. Ar katru nākamo izvēli arvien vairāk balstoties savās vērtībās, nevis pārliecībās, kuras kādreiz izveidojās bez mūsu apzinātas izvēles.

Un vēl viena ļoti svarīga doma. Ja atpazīsti sevī kādu dziļu pārliecību, tas nenozīmē, ka ar Tevi kaut kas nav kārtībā. Tieši otrādi – tas nozīmē, ka esi atradis vietu, kurā iespējama izaugsme. Dziļās pārliecības ir spēcīgas, un darbs ar tām nav viegls. Taču tas ir iespējams. Un reizēm tieši šis darbs ir tas, kas beidzot pārtrauc sajūtu, ka dzīve visu laiku griežas pa apli.

Kā vienmēr, viss sākas ar vienu klusu un ļoti godīgu jautājumu:

Ko es patiesībā vēlos?

Un atceries – nav pareizu vai nepareizu atbilžu.

Ir Tavējā.

06/06/2026

Robežas. Tās, kuras veidojam paši

Šonedēļ daudz sanāca runāt par robežām – ārējām un iekšējām. Par to, no kurienes tās rodas, kā tās veidojas un kāpēc dažkārt dzīvojam rāmjos, kurus paši nemaz neesam izvēlējušies.

Daļa robežu rodas no mūsu pieredzes. Daļu mums iemāca ģimene, vide un sabiedrība. Dažas veido ilgstošas attiecības, arī tādas, kurās esam pieraduši pie neveselīgiem uzvedības modeļiem. Ar laiku šie rāmji kļūst tik ierasti, ka mēs tos vairs neapšaubām.

Līdz brīdim, kad sajūtam – kaut kas vairs nesaskan.

Nesaskan ar mūsu vērtībām. Nesaskan ar to, ko patiesībā vēlamies. Un tieši tad rodas jautājums – vai es drīkstu kaut ko mainīt?

Atbilde ir jā.

Visbiežāk pārmaiņas nesākas ar lieliem lēmumiem. Tās sākas ar maziem, bet apzinātiem soļiem. Ar gatavību paskatīties uz sevi godīgi un uzdot sev dažus svarīgus jautājumus:

💡 Kādas ir manas iekšējās robežas?
💡 Kādas ir manas ārējās robežas?
💡 No kurienes tās nāk?
💡 Vai tās saskan ar manām vērtībām?
💡 Vai es jūtos labi šajos rāmjos?

Ja atbilde ir "jā" – lieliski. Tas nozīmē, ka esi saskaņā ar sevi.

Ja atbilde ir "nē" – tas nav spriedums. Tas ir sākums jaunam jautājumam:

👉 Ko es varu darīt, lai to mainītu?

Jo nav pareizu vai nepareizu atbilžu. Ir tikai viena patiešām svarīga lieta – godīgi saprast, ko es vēlos.

Un tieši tur sākas ceļš pie savām robežām. Tādām, kuras balstās Tavās vērtībās, nevis citu gaidās.

19/05/2026

Komunikācija. Tas, uz kā patiesībā balstās attiecības

Brīvdienās tika novadīta ļoti vērtīga koučinga grupas sesija jauniešiem. Un vispirms – liels paldies Mentor Latvia par uzaicinājumu.

Šoreiz runājām par attiecībām. Par dažādām savstarpējām attiecībām – stabilām un veselīgām, sarežģītām un toksiskām, vieglām un tādām, kurās komunikācija pamazām sāk brukt.

Jaunieši daudz diskutēja savā starpā, analizēja situācijas un dalījās savās pārdomās. Un ļoti ātri kļuva skaidrs viens kopējs secinājums – attiecības ir darbs. Darbs no visām iesaistītajām pusēm.

Jo dziļāk skatījāmies, jo skaidrāk izkristalizējās vēl viena būtiska lieta – attiecību pamatā ļoti bieži nav tikai emocijas. Pamatā ir vēlme un komunikācija.

💡 Ko es patiesībā vēlos?
💡 Kā es komunicēju?
💡 Vai otrs cilvēks mani sadzird?
💡 Un vai es pats spēju sadzirdēt otru?

Un arī šeit nav vienas pareizās vai nepareizās formulas. Ir jautājumi, kurus sev agrāk vai vēlāk nākas uzdot katram:
👉 Ko es gribu no šīm attiecībām?
👉 Kā es veidoju komunikāciju?
👉 Un kā aiziet no attiecībām, kuras vairs nav veselīgas?

Attiecību tēma mums visiem ir ļoti personīga. Tā skar mūsu vērtības, pārliecības, pieredzes un arī ievainojamību. Tieši tāpēc komunikācija attiecībās bieži nemaz nav tik vienkārša, kā sākumā šķiet.

Sesijas laikā kopā ar jauniešiem paskatījāmies arī uz pavisam praktisku lietu – kādi varētu būt pirmie soļi, lai komunikācija kļūtu jēgpilnāka, godīgāka un veiksmīgāka.

Un tas bija vērtīgi.

Sesijas beigās katrs jaunietis aizgāja ar savām pārdomām, saviem secinājumiem un saviem nākamajiem soļiem. Un tieši tas visvairāk priecē.

Jo ļoti bieži viss sākas ar vienu vienkāršu jautājumu:
Ko es vēlos?

Un pēc tam jau nāk nākamais:
Kā es to varu paveikt?

08/05/2026

Iestrēgums. Tas klusais brīdis pēc lielā mērķa

Pēc koučinga mācību pabeigšanas iestājās kaut kas ļoti dīvains… bet tajā pašā laikā ļoti cilvēcīgs – miers. Miers, kurā gribas apstāties, ievilkt elpu, salikt visu pa plauktiem un vienkārši pabūt.

Šie mēneši bija intensīvi. Daudz teorijas, daudz praktisko treniņu, daudz novadītu sesiju – gan grupās, gan ar klientiem. Daudz enerģijas, daudz pārdomu un arī personīgas transformācijas. Visa bija daudz.

Un tad pēkšņi iestājas klusums.

Patiesībā tas ir ļoti dabiski. Kad sasniedzam savu mērķi, jūtam gandarījumu un lepnumu par paveikto, mēs uz brīdi apstājamies. Ievelkam elpu. Atvelkam elpu. Jautājums tikai – cik ilgi?

Jo šis stāvoklis ir ļoti ērts. Komfortabls. Un tieši šajā klusajā brīdī nemanāmi piezogas mūsu “iekšējais kritiķis”, kurš sāk čukstēt savus argumentus par to, kāpēc vēl mazliet var nedarīt. Kāpēc nav jāsteidzas. Kāpēc var atlikt.

Un kaut kur fonā parādās vēl viena doma: “Vai tad vispār kaut kas sanāks?”

💡 Tieši šeit sākas pats interesantākais.

Nevis ārējā darbībā, bet godīgā sarunā ar sevi.

Ko Tu patiesībā gribi?
Kas ir tas šķērslis, kura dēļ ne tagad?
Kas Tevi šobrīd bremzē?

Jo godīgas atbildes rada skaidrību. Un tur, kur parādās skaidrība, sākas kustība.

Un vēl viena svarīga lieta – arī šajā procesā nav pareizi vai nepareizi. Ir tikai gatavība paskatīties uz sevi godīgi un uzdot sev jautājumus, no kuriem parasti mēģinām izvairīties.

💡 Ko es gribu?
💡 Kādi šķēršļi man traucē?
💡 Kādi ir mani nākamie darbības soļi jau no šodienas?

Mēs taču zinām vienu ļoti vienkāršu patiesību – jo vairāk darām, jo vairāk spējam izdarīt.

Un dažkārt viss sākas tikai ar vienu lēmumu – nepalikt iestrēgumā pārāk ilgi.

29/04/2026

Radošums. Tas, kas parādās, kad pazūd skaidrība

Kādā no koučinga sesijām runājām par vienu ļoti interesantu situāciju – kā turpināt virzīties uz mērķi brīdī, kad rezultāts pēkšņi kļūst miglains. Sākumā viss ir skaidrs – redzi virzienu, saproti, ko gribi, jūti pārliecību. Bet tad kaut kas mainās. Attēls izplūst, pārliecība samazinās, un kustība apstājas.

Un tas ir pilnīgi normāls posms.

Šādos brīžos bieži tiek pieņemts, ka motivācija ir pazudusi vai ka pats mērķis vairs nav īstais. Bet, ieskatoties dziļāk, kļūst redzams kas cits – tas ir brīdis, kurā var ieslēgties radošums.

Sesijas laikā bija ļoti skaidri redzams, kā tas notiek. Tiklīdz cilvēks pārstāj cīnīties ar neskaidrību un sāk to analizēt, parādās kustība. Nevis uzreiz uz rezultātu, bet uz sapratni.

💡 Kas mani šobrīd bremzē?
💡 Kādi riski man šķiet būtiski?
💡 Kādus faktus es jau zinu, un kas vēl ir nezināms?
💡 Kas man patiesībā palīdz virzīties uz priekšu?

Šie jautājumi nevis samazina neskaidrību, bet palīdz ar to sadzīvot. Un tieši tajā brīdī parādās jauna pieeja.

Radošums šeit nav “radoša ideja” klasiskajā nozīmē. Tas ir veids, kā mēs sākam skatīties uz situāciju citādi. Kā mēs atļaujam sev nezināt visu uzreiz, bet meklēt risinājumus procesā.

Un vēl viens būtisks moments – sajūtas.

Kad cilvēks uzdod sev jautājumu: kā es jūtos, kad mērķis ir sasniegts? – atbilde reti ir loģiska. Tā ir sajūtu līmenī. Un tieši šajā vietā ieslēdzas zemapziņa, kas ļauj mums ieraudzīt vairāk, nekā mēs sākumā spējām formulēt.

Un šeit sākas kustība.

Ne vienmēr ātra. Ne vienmēr lineāra. Bet daudz īstāka.

Protams, beigās viss atkal nonāk pie ļoti vienkārša jautājuma – ko es vēlos? Jo arī šeit nav pareizā vai nepareizā ceļa. Ir tikai tas, kuru Tu izvēlies iet.

24/04/2026

Atlikšana. Ērta, klusa… un ļoti dārga

Pavisam nesen vienā no koučinga sesijām paskatījāmies uz atlikšanu no cita skatu punkta. Nevis kā uz “sliktu ieradumu”, bet kā uz procesu, kas patiesībā notiek ar mums.

Un atbilde izrādījās pārsteidzoši vienkārša.

Atlikšana uz vēlāk ir ļoti ērts stāvoklis. Komfortabls. Pat patīkams. Tajā nav spriedzes, nav riska, nav nepieciešamības pieņemt lēmumus vai uzņemties atbildību. Tā ir kā klusa vienošanās ar sevi – ne šodien, var vēlāk.

Un tieši šajā brīdī ļoti nemanāmi parādās mūsu iekšējais kritiķis. Nevis skaļš un agresīvs, bet mierīgs, loģisks un pārliecinošs. Viņš nevis aizliedz, bet “atļauj” – dari rīt, dari pēc nedēļas, dari, kad būs vairāk laika vai enerģijas. Skan saprātīgi. Tik saprātīgi, ka gribas šo domu ierāmēt zelta rāmītī kā kārtējo atļauju nedarīt.

Un, jā – arī tā ir izvēle. Tajā nav ne pareizā, ne nepareizā. Bet jautājums paliek tas pats – ko es patiesībā gribu?

💡 Domu grauds: atlikšana ļoti reti ir par slinkumu. Tā ir par izvairīšanos no neērtības, kas nāk kopā ar darīšanu.

Paejot šajā jautājumā dziļāk, parādās trīs ļoti konkrēti jautājumi, no kuriem nevar aizbēgt:
Ko es vēlos?
Ko tas man dos?
Kāda ir mana motivācija?

Un šeit sākas īstā daļa.

Jo godīgas atbildes uz šiem jautājumiem vairs neatstāj daudz vietas atlikšanai. Tās sāk virzīt uz nākamajiem soļiem. Uz darīšanu. Uz konkrētību.

Un te atkal ieslēdzas iekšējais kritiķis – tikai citā līmenī. Viņš var pat “pabiedēt”: kas notiks, ja sanāks? Tad taču būs jāturpina. Būs jāuzņemas vairāk. Būs jāiet tālāk. Un, ja nesanāks ar pirmo reizi? Tad būs jādomā, kas jāmaina.

Un tas jau vairs nav komforts.

Tas ir process. Darīšana. Domāšana. Kļūdas. Korekcijas.

💡 No prakses: cilvēks neapstājas tāpēc, ka nevar. Viņš apstājas brīdī, kad saprot – būs jāiet pa īstam.

Un šeit arī viss sadalās ļoti vienkārši.

Vai Tu paliec komfortā, kur ir droši un pazīstami, bet nekas nemainās?
Vai tomēr sāc kustību – ar reāliem soļiem, termiņiem un atbildību pret sevi?

Jo patiesībā mērķi nav tik tālu, kā reizēm šķiet. Tie kļūst sasniedzami tajā brīdī, kad pārstāj sev melot un godīgi atbildi:
ko es vēlos, ko tas man dos un kāpēc es to daru.

Skan vienkārši.

Bet tas ir par darīšanu.