01/06/2026
Neskatoties uz to, cik smaga mēdz būt veģetatīvajai distonijai raksturīgā simptomātika, ne mazāk smaga mēdz būt arī apkārtējā vide, kurā cilvēkam ar šo stāvokli nākas dzīvot.
Kamēr cilvēks jūtas slikti, cīnās ar trauksmi, iekšēju spriedzi, sirdsklauvēm, elpas trūkuma sajūtu, bezmiegu un citiem simptomiem, viņš ļoti bieži vienlaikus saskaras arī ar nesapratni.
Daudzos gadījumos šī nesapratne pret cilvēkam, kurš ir saskāries ar veģetatīvo distoniju, neizpaužas kā atklāts noliegums vai rupja noniecināšana. Biežāk tā izpaužas ikdienišķās frāzēs, kuras no malas var šķist nevainīgas, bet cilvēkam šajā stāvoklī tiek uztvertas sāpīgi.
“Tev vienkārši vajag vairāk atpūsties.”
“Tas viss tev ir tikai galvā.”
“Nu saņemies.”
“Ja jau analīzes ir labas, tad viss ir kārtībā.”
“Nu ne tu vienīgais cilvēks, kam ir stress.”
No malas tas var šķist kā padoms vai pat zinamā mērā uzmundrinājums, taču cilvēkam, kurš jau tā jūtas slikti, šādas frāzes nepalīdz un biežāk tikai pastiprina sajūtu, ka viņš netiek saprasts. Viņā nostiprinās pārliecība, ka viņa ciešanas apkārtējiem nešķiet līdz galam nopietnas. Ka tas, ko viņš izdzīvo katru dienu, tiek samazināts līdz pāris vienkāršiem teikumiem. Ka viņa problēma netiek ieraudzīta tajā dziļumā, kādā viņš to patiešām izjūt.
Šādā brīdī nereti cilvēks noslēdzas. Viņš sāk mazāk stāstīt, mazāk skaidrot, mazāk dalīties. Ne tāpēc, ka viņam vairs nevajadzētu sapratni, bet gan tāpēc, ka viņš redz, ka viņu līdz galam nesaprot un, visticamāk, arī nesapratīs. Katra šāda neveiksmīga saruna, katra šāda pavirša replika, katrs vieglprātīgs komentārs viņu noslēdz vēl vairāk.
Nenoliedzami vide, kurā cilvēks dzīvo, ir ārkārtīgi svarīga. Ja apkārtējie noniecina, ironizē vai mēģina ar vienu frāzi izskaidrot to, kas patiesībā ir daudz dziļāks un sarežģītāks stāvoklis, tas nepalīdz. Tas tikai palielina distanci un arī jau tā ne mazās ciešanas.
Un pilnīgi pretēji – saprotoša, mierīga un pieņemoša attieksme var būt ārkārtīgi nozīmīga. Ne tamdēļ, ka ar atbalstu vien viss atrisinātos, bet tāpēc, ka cilvēkam, kurš ir saskāries ar šādu stāvokli, atbalsts nereti klūst par to pamatu, uz kura viņš grūtajos brīžos spēj noturēties virs ūdens.
Veģetatīvā distonija pati par sevi ir pietiekami smags stāvoklis, tāpēc apkārtējo attieksmei nevajadzētu kļūt par vēl vienu slogu. Par veģetatīvo distoniju un tamlīdzīgiem stāvokļiem ir jārunā, sabiedrība ir jāizglīto, jo joprojām ir pārāk maz izpratnes par to, cik smags šis stāvoklis var būt un cik lielu lomu spēlē vide, kurā cilvēks atrodas. Jo saprotošāka un mierīgāka ir attieksme, jo mazāk cilvēkam ir jācīnās ne tikai ar simptomiem, bet arī ar apkārtējās pasaules reakciju uz tiem.
Nobeigumā
Veģetatīvā distonija nav tikai cilvēka iekšējā cīņa ar savu pašsajūtu. Daudzos gadījumos tā ir arī cīņa ar apkārtējo nesapratni.
Šī iemesla dēļ ir svarīgi saprast, ka nepareiza attieksme, pavirši komentāri un cilvēka problēmas trivializēšana šo stāvokli nevis atvieglo, bet padara vēl smagāku.
Dažkārt cilvēkam daudz vairāk par skaļiem padomiem spēj palīdzēt sapratne, nopietna attieksme un vide, kurā viņa problēma netiek noniecināta.
Ar cieņu
Ivars Tilgalis
