Evija Estere • Psiholoģija ķermenī • Skultes pirts

Evija Estere • Psiholoģija ķermenī • Skultes pirts Psihosomatika un darbs ar traumu - no automātiskām reakcijām uz regulāciju

Apzinātība. Iekšējā brīvība.

Ilgtspējīgas izmaiņas.

•Dziedinoši pirts rituāli
•Konsultācijas
•Apmācības

Sākotnēji biju iecerējusi rakstīt par komplekso traumu, taču pēdējo dienu notikumu un diskusiju fonā pieķēru sevi domāja...
02/06/2026

Sākotnēji biju iecerējusi rakstīt par komplekso traumu, taču pēdējo dienu notikumu un diskusiju fonā pieķēru sevi domājam par ko citu - par virsotnēm mūsu dzīvēs.

Par to, kādēļ dažas no tām mūs uzrunā tik spēcīgi, ka esam gatavi tām veltīt savus dārgākos resursus - laiku, enerģiju, naudu, reizēm pat drošības sajūtu u.c..

Psiholoģijā ir svarīgi atcerēties: uzvedība nav tas pats, kas motivācija. Divi cilvēki var darīt gluži vienu un to pašu, taču iemesli, kāpēc viņi to dara, var būt pilnīgi atšķirīgi. Tāpēc pati virsotne par cilvēku pasaka ļoti maz. Patiesā vērtība slēpjas nevis tajā, ko mēs sasniedzam, bet kāpēc un kā mēs pie tā nonākam.

No neirozinātnes skatpunkta cilvēks nav radīts tikai drošībai un izdzīvošanai. Blakus apdraudējuma atpazīšanas sistēmām mūsu smadzenēs darbojas spēcīga SEEKING sistēma, ko aprakstījis neirozinātnieks Jaks Pankseps (Jaak Panksepp). Tā ir motivācijas sistēma, kas mudina mūs izpētīt pasauli, meklēt jaunas iespējas, mācīties un attīstīties.

Tāpēc mums ir dziļa, bioloģiski iedzimta vajadzība pēc tieksmes un izaugsmes - pēc kaut kā, uz ko augt un virzīties.

Kādam tā ir sava uzņēmuma izveide, kādam - grāmata, kas beidzot tiek uzrakstīta. Kādam - veselīgas ģimenes veidošana pēc smagas bērnības. Kādam - jauna profesija piecdesmit gadu vecumā. Kādam - spēja pirmo reizi dzīvē patiesi uzticēties citam cilvēkam. Katram ir savas virsotnes. Un tās dzīves laikā mēdz mainīties.

Tieši tāpēc virsotnes nav jēgpilni salīdzināt. No ārpuses viena var šķist iespaidīgāka par otru, taču psiholoģiski nozīmīga virsotne vienmēr atrodas uz robežas starp to, kas mums jau ir zināms un drošs, un to, ko mēs vēl tikai apgūstam. Tā ir personīgās attīstības priekšējā līnija - vieta, kur mēs esam nedaudz vairāk, nekā bijām vakar.

Pārāk ātri secinājumi par citu cilvēku izvēlēm mani dara uzmanīgu. Mēs redzam tikai virsotni. Mēs neredzam bailes, šaubas, gadus ilgu iekšējo darbu, agrīno pieredzi, vērtības un ilgas, kas aiz tās slēpjas.

Interesanti, ka cilvēki, kuri runā par patiesi nozīmīgām pieredzēm, gandrīz vienmēr to dara ar pazemību. Nevis ar pārākumu. Viņi stāsta par brīžiem, kad kļuva skaidrs, cik plaša un neprognozējama ir pasaule, cik maz mēs spējam kontrolēt un cik daudz vēl ir iespējams iemācīties.

Viena virsotne reti ir pēdējā. Aiz tās parasti jau lēnām sāk iezīmēties nākamā. Jo mūs virza nevis konkrētais mērķis, bet pati interese, izpēte un attīstības prieks. Kad SEEKING sistēma ir dzīva, dzīve paliek jēgpilna arī tad, kad ārējie sasniegumi vairs nešķiet tik svarīgi.

Mēs neaugam, lai kādu dienu beidzot būtu pietiekami labi. Mēs augam tāpēc, ka attīstība ir daļa no cilvēka dabas. Mūs nepārtraukti piesaista robeža starp zināmo un nezināmo, starp apgūto un vēl neatklāto. Un tieši tāpēc, sasniedzot vienu virsotni, mūsu skatienu agrāk vai vēlāk piesaista nākamā.

🤍

Sirsnībā,
Evija Estere 🌿

P.S. Un īpaši gribas atcerēties, ka aiz katras virsotnes ir dzīvs cilvēks. Ar saviem sapņiem, attiecībām, vērtībām un iemesliem, kādēļ viņš izvēlējās tieši šo ceļu. Ne vienmēr mēs tos sapratīsim. Taču varam izturēties pret tiem ar cieņu. ✨️💫🙏

Mīļie, Krista un Kārli! 🤍Pirms gada, ceriņu ziedēšanas pilnbriedā, jūs man uzticējāt vadīt vienu no savas dzīves skaistā...
25/05/2026

Mīļie, Krista un Kārli! 🤍

Pirms gada, ceriņu ziedēšanas pilnbriedā, jūs man uzticējāt vadīt vienu no savas dzīves skaistākajiem un vienlaikus trauslākajiem brīžiem - jūsu kāzu ceremoniju. 🤍💫 Un joprojām šķiet tik īpaši būt klātesošai mirklī, kurā divi cilvēki viens otram patiesi pasaka: “Es izvēlos Tevi”... 🙏

Lai jūsu kopābūšanā arvien pietiek tuvuma, cieņas, humora un spējas atkal un atkal satikt vienam otru pa īstam - ne tikai skaistajos brīžos, bet arī dzīves nogurumā, pārmaiņās un ikdienā. 🤗✨️

Lai mājas sajūta vienmēr paliek tur, kur esat jūs abi. 🤍🤍🤍

Silti skaujot jūs abus,
Jūsu Evija Estere 🌿

P.S. Publicēts ar gaviļnieku atļauju 🙂

Kā grēksūdzē... Ir sajūtas, kas cilvēkā nevis vienkārši “parādās”, bet kļūst par nervu sistēmas fonu.Sajūta, ka esi “par...
23/05/2026

Kā grēksūdzē...

Ir sajūtas, kas cilvēkā nevis vienkārši “parādās”, bet kļūst par nervu sistēmas fonu.
Sajūta, ka esi “par daudz”.
Par skaļu. Par jūtīgu. Par emocionālu.
Vai tieši pretēji - par maz. Nepietiekama. Nepareiza.

Un tad sākas dzīve, kurā cilvēks nepārtraukti mēģina sevi pielāgot, lai tikai beidzot derētu.
Mazliet klusāk runāt. Mazliet vairāk izpatikt. Mazliet mazāk just. Mazliet vairāk censties.

Taču nervu sistēma, kas ilgstoši dzīvojusi nepieņemšanā, ļoti ātri sāk uztvert attiecības kā vietu, kur jāizdzīvo, nevis vienkārši jābūt.
Smadzenes nepārtraukti skenē: “Vai es netraucēju?”
“Vai mani neatstums?”
“Vai ar mani viss ir kārtībā?”

Un ar laiku cilvēks vairs pat nepamana, cik daudz enerģijas aiziet cīņā pašam ar sevi.

Es ļoti ilgi dzīvoju ar sajūtu, ka esmu nepareiza.
Ka ar mani kaut kas nav līdz galam labi.
Ka man sevī ir kaut kas jāizlabo, lai es būtu vieglāk panesama, saprotamāka, piemērotāka pasaulei.

Kopš 17 gadu vecuma esmu psihoterapijā.
Sākumā - lai izdzīvotu savu pagātni.
Lai iemācītos sadzīvot ar sāpēm, kuras nevar vienkārši “saņemties un aizmirst”.
Lai nebūtu apgrūtinājums citiem.
Lai kļūtu “normālāka”.

Bet ar gadiem notika kaut kas ļoti svarīgs.
Terapija pamazām pārstāja būt mēģinājums sevi salabot. Tā kļuva par vietu, kur pirmoreiz drīkstēju sevi nepamest.

Un, manuprāt, tieši tas ir viens no dziļākajiem dziedināšanas procesiem.
Nevis kļūt perfektam.
Nevis kļūt ērtam visiem.
Bet pakāpen*ski veidot nervu sistēmā jaunu pieredzi: “Es drīkstu būt.”

Neirozinātnē ir zināms, ka smadzenes mainās caur atkārtotu pieredzi.
Ne caur kaunināšanu. Ne caur sevis laušanu.
Bet caur drošību, attiecībām, pieņemšanu un jaunu emocionālu pieredzi.

Un reiz pienāk ļoti kluss, bet ārkārtīgi nozīmīgs brīdis - kad cilvēks vairs necenšas sev pierādīt, ka ir pietiekams.

Viņš vienkārši sāk just: “Es deru sev.”

Ne ideāli.
Ne vienmēr pārliecināti.
Bet patiesi.

Un varbūt tas arī ir viens no svarīgākajiem dzīves pagrieziena punktiem -
kad visa dzīve vairs nav mēģinājums nopelnīt tiesības būt. 🤍

Ja arī Tu visu dzīvi esi centies kļūt “pareizāks”, ērtāks vai mazāk traucējošs pasaulei - varbūt ir pienācis laiks nevis sevi salabot, bet sākt sev pievienoties. Ne uzreiz un ne perfekti.
Bet soli pa solim atgriežoties pie cilvēka, kurš visu šo laiku ir pelnījis nevis labojumus, bet attiecības ar sevi. 🤍

Mīlestībā,
Evija Estere 🌿

Ko darīt, kad saproti, ka pagātni vairs nevar pārrakstīt?Mācoties sadzīvot ar to, ko mainīt vairs nav iespējams, pamazām...
21/05/2026

Ko darīt, kad saproti, ka pagātni vairs nevar pārrakstīt?

Mācoties sadzīvot ar to, ko mainīt vairs nav iespējams, pamazām kļūst svarīgas trīs lietas.

Pirmkārt, radikālā pieņemšana.

Pieņemšana ir vienkārša, godīga atzīšana: „Jā, tas notika. Un es to nevaru mainīt.“ Kamēr iekšēji cīnāmies ar realitāti („kaut tik tas būtu bijis citādi…”), ķermenis turpina dzīvot tajā pašā spriedzē, it kā trauma joprojām notiktu tagad. Mēs ciešam ne tikai no paša notikuma, bet arī no nepārtrauktās cīņas pret to, kas jau ir noticis.

Mans skolotājs Ingo Benjamin Jahrsetz to sauc par radikālo pieņemšanu - maigu, atkārtotu: „Jā… tas notika.” Bez sevis sodīšanas, vērtēšanas, izskaidrošanas vai mēģinājuma pārrakstīt pagātni. Tikai pilnīga atdošanās tam, kas ir.

Paliekot blakus šai sajūtai (nevis iegrimstot tajā), ķermenis pamazām atklāj, ka to ir iespējams izturēt. Un enerģija, kas līdz šim tika tērēta cīņai ar realitāti, sāk plūst dziedināšanai.

Pie smagām, kompleksām vai bērnības traumām radikālā pieņemšana sākumā var būt pārāk liels slogs. Tad ļoti palīdz droša terapeita vai atbalsta cilvēka klātbūtne, kas ļauj nervu sistēmai pakāpen*ski mācīties izturēt un regulēties.

Otrkārt - atgriešanās tagadnē.

Savā ķermenī, elpā un reālajā mirklī. Es to saucu par klātesamības praktizēšanu.

Reizēm pietiek ar dažām apzinātām sekundēm: sajust zemi zem kājām, elpas ritmu vai apkārtējās skaņas. Tas ir veids, kā maigi atgādināt nervu sistēmai: „Šobrīd es esmu šeit. Man nekas nedraud.”

Treškārt - integrācija.

Ar laiku kļūst iespējams iestrādāt piedzīvoto savā dzīves stāstā. Kad ir gatavība, var pajautāt sev:

Ko šī pieredze man atklāja par manām robežām, vajadzībām vai vērtībām?
Kā tā mainīja manu skatījumu uz attiecībām un sevi?
Kādu spēku vai gudrību es no tās varu paņemt līdzi?

Taču integrācija ne vienmēr nozīmē atrast skaistu lielo jēgu. Dažreiz pietiek ar to, ka notikušais pamazām kļūst par daļu no stāsta, nevis visu identitāti. Reizēm vienīgā jēga ir vienkārša: „Es to pārdzīvoju, paliku dzīvs un nesajuku prātā.”

Un, ja vecās sāpes atgriežas, tas nenozīmē, ka esi atkal sākumā. Cilvēks nav plakanā zeme, līdz ar to dziedināšanās nenotiek taisnā līnijā. Tā rit viļņos, ciklos un slāņos. Gluži kā sīpola princips Maigajā Bio-Enerģētikā - viens slānis atsedz nākamo.

Svarīgākais, ko gribu Tev atgādināt - Tev nav jābūt perfekti “salabotam”, lai būtu mīlestības, tuvības un cieņas vērts.
Tavi ievainojumi nav pierādījums, ka ar Tevi kaut kas nav kārtībā. Tie ir pierādījums tam, ka Tu esi dzīvs cilvēks, kurš ir gājis cauri izaicinošai pieredzei un joprojām nes sevī spēku atgūt iekšējo balstu.

Ar mīlestību un maigumu pret Tavu ceļu 🤍
Evija Estere🌿

Pizas tornis un MI: Realitāte un ilūzija par kontroliPirms pāris gadiem, apmeklējot Itālijas konferenci, mēs ar kolēģēm ...
16/05/2026

Pizas tornis un MI: Realitāte un ilūzija par kontroli

Pirms pāris gadiem, apmeklējot Itālijas konferenci, mēs ar kolēģēm nolēmām apskatīt slaveno Pizas torni. Protams, gribējām uzņemt fotogrāfijas, taču izrādījās, ka ar mūsdienu viedierīcēm tas nav tik vienkārši. Mākslīgais intelekts (MI) nolēma, ka realitāte ir kļūdaina un torni vajag “iztaisnot”. Mēs centāmies to izslēgt, bet nesanāca. Tad radās ideja: fotografēsimies ātrumā, kamēr MI vēl nav paspējis torni “salabot”. Izdevās!

Un patiesībā tas šķita gandrīz absurdi, jo viss Pizas torņa skaistums un unikalitāte slēpjas tieši tā šķībumā. Ja tornis būtu perfekti taisns, tā būtu vienkārši vēl viena vēsturiska ēka. Nekas tik īpašs un unikāls, cik tas ir ar visu savu neperfekciju. Nekas tāds, ko cilvēki brauc apskatīt no visas pasaules. Taču mākslīgais intelekts šo “nepareizību” uztvēra kā kļūdu, kuru nepieciešams izlabot.

Šī pieredze man lika domāt par mūsu pašu iekšējo “algoritmu”, kas nepārtraukti cenšas iztaisnot pagātni. Mēs bieži atgriežamies pie situācijām, kas jau sen beigušās - pārspēlējam sarunas, mainām vārdus un iztēlojamies citus scenārijus. Meklējam to brīdi, kad viss “nogāja greizi”, it kā būtu iespējams to atgriezt un izlabot. Mēs cenšamies dzīvi rediģēt kā fotogrāfiju, līdz tā izskatās “pareiza”.

Tomēr realitāte ir citāda. No psiholoģiskā skatpunkta šī vēlme “pārrakstīt” pagātni ir saprotama. Mūsu prāts cenšas atgūt kontroli pār to, kas reiz bijis ārpus kontroles. Tas ir mēģinājums samazināt iekšējo spriedzi un pasargāt sevi no sāpēm, kauna un nožēlas. A la “Ja es spēšu izdomāt labāku versiju tam, kas notika, varbūt jutīšos mierīgāk.”

Taču šis mehānisms darbojas tikai līdz noteiktam brīdim. Pēc tam tas sāk mūs turēt iestrēgušus, jo mēs vairs nedzīvojam šodienā, bet nepārtrauktā “ja nu būtu” režīmā.

Tāpēc ir būtiski sev pajautāt -kā sadzīvot ar to, ko nevar izlabot?

Turpinājums sekos…

Evija Estere 🌿

Paldies jums visiem par aizkustinošajām vēstulēm! 🤍🙏 Lasot tās, vēl vairāk aizdomājos par to īpašo saikni starp mammu un...
10/05/2026

Paldies jums visiem par aizkustinošajām vēstulēm! 🤍🙏

Lasot tās, vēl vairāk aizdomājos par to īpašo saikni starp mammu un bērnu - par mīlestību, rūpēm un arī visu to nepateikto, kas bieži dzīvo starp rindām. Un par to, cik dziļi cilvēkā dzīvo vajadzība pēc piederības, tuvības un sajūtas, ka viņš kādam ir svarīgs.

Draudzenes man neļaus sameloties - bērnībā, kad man jautāja, par ko vēlos kļūt, es vienmēr teicu, ka būšu mamma pieciem bērniem un ka noteikti parūpēšos arī par bērniem, kuriem nav savas mammas.

Tā bija un joprojām ir viena no manām dziļākajām pamatvērtībām - ģimene. Kā sajūta, ka pasaulē ir vieta, kur vari pārnākt ar visu sevi - prieku, nogurumu, haosu, bailēm un ievainojamību - un joprojām būt gaidīts un mīlēts.

Un dzīve ir bijusi dāsna - es esmu mamma pieciem bērniem, kuri ir bijuši mana lielākā motivācija iet dziļāk pašai sevī, augt, mācīties un skatīties patiesi uz sevi. Bērni ļoti izgaismo realitāti. Un būšana par mammu joprojām ir viena no dziļākajām, skaistākajām un reizē transformējošākajām pieredzēm manā dzīvē. ❤️

Jūsu vēstules man vēlreiz atgādināja, cik ļoti dažādas un vienlaikus līdzīgas mēs, mammas, esam. Cik daudz viena sieviete spēj sevī ietilpināt un cik paliekoša bērna dzīvē ir mammas klātbūtne.

Un vēl es domāju par to, cik svarīgi ir paspēt savām mammām pateikt to, ko jūtam.

Kamēr vēl varam piezvanīt.
Kamēr vēl varam apskaut.
Kamēr vēl varam pateikt - Tu man esi svarīga, Mamm. Paldies Tev 🌱

Skaistu visiem Māmiņdienu! 🤍🤗

Mīlestībā,
Evija Estere 🦋

P.S. Lasot jūsu rakstīto, man tik ļoti gribējās katru mammu sasildīt, palutināt un iedot viņai brīdi, kurā vienkārši būt. Diemžēl šoreiz es to varu uzdāvināt tikai trim mammām. Apdāvinātās māmiņas jau ir izlozētas, un ar vēstuļu autoriem sazināšos personīgi. 🤍Vēlreiz paldies par dalīšanos! 🙏🤗

Mēdz būt brīži, kad šķiet - nekas īsti nav mainījies un Tu atkal esi tajā pašā vietā.Sajūta ir reāla, kaut, jāatzīst, va...
05/05/2026

Mēdz būt brīži, kad šķiet - nekas īsti nav mainījies un Tu atkal esi tajā pašā vietā.

Sajūta ir reāla, kaut, jāatzīst, var būt mānīga. Smadzenēs nepārtraukti darbojas t.s. noklusējuma režīma tīkls - sistēma, kas bieži virza uzmanību uz pagātni un nākotni, un tāpēc uzmanība viegli aizslīd prom no šī brīža. Vecie domāšanas un reakciju ceļi ir stipri un automātiski - tā darbojas mūsu nervu sistēma.

Taču tieši šis brīdis ir vienīgais, kurā notiek Tava reālā pieredze un kurā iespējama izvēle un pārmaiņas. Tieši tagadnē notiek regulācija, integrācija un pakāpen*ska atjaunošanās.

Strādājot ar klientiem, es bieži atgādinu - garīgā prakse nav kaut kas ārpus dzīves. Tā ir pati ikdiena ar tās izaicinājumu pilniem mirkļiem.

Tāpēc svarīgākais ir tas, ka Tu atgriezies, proti, ka Tu pamani sevi pieredzam to, ko Tu pieredzi šajā konkrētajā brīdī.

Viens brīdis nenosaka un nedefinē Tevi. Pagātne ietekmē, bet pilnībā nenosaka Tavu rīcību.

Apzināta klātesamība nav perfekcija vai konstants stāvoklis. Tā ir regulāra atgriešanās.

Sāc ar vienkāršu, apzinātu parūpēšanos par saviem pamatiem - izgulies, veselīgi pabaro sevi, izej ārā, izkusties.

Pamani sevi, un Tu vari ieraudzīt, kas notiek šajā brīdī - savu ķermeni, sajūtas, impulsus un domas, pirms tās pārvēršas ierastā reakcijā.

Tu neesi Tavas domas un Tava pieredze. Tu esi tas, kurš var atgriezties.

Un ar to pietiek, lai dotu sev iespēju izdarīt citādi. Atkal un atkal.

🤍

Mīlestībā 🙏,
Evija Estere

🤍 No māmiņas māmiņai 🤍Esmu mamma pieciem bērniem. Un es zinu, kā tas ir. Zinu rūpes, kas nebeidzas, un nogurumu, kas krā...
01/05/2026

🤍 No māmiņas māmiņai 🤍

Esmu mamma pieciem bērniem. Un es zinu, kā tas ir. Zinu rūpes, kas nebeidzas, un nogurumu, kas krājas klusi, līdz vienā brīdī saproti - esi nogurusi dziļāk, nekā vari izstāstīt. Zinu tās naktis, kad neguli ne tikai tad, kad viņi mazi un/vai slimo, bet arī tad, kad viņi jau lielāki un dzīve viņus ved cauri saviem pārbaudījumiem. Zinu to sajūtu, kad bērnam sāp, un Tu stāvi blakus ar visu savu mīlestību, bet nevari to viņa vietā izdzīvot. Zinu, kā ir turēt, stumt uz priekšu, būt stiprai, kad pašai iekšā viss jau sen ir noguris. Es zinu kalnus un es zinu bezdibeņus, esot mammai.

Un es zinu arī to kluso brīdi sevī, kad uz mirkli gribas nolikt visu malā, jo vairs nav spēka savākties, negribas domāt par visiem un negribas noturēt pasauli uz saviem pleciem. Kad vienkārši gribas būt.

Tāpēc šajā Māmiņdienā es gribu uzdāvināt kaut ko ļoti vajadzīgu - iespēju uz mirkli nolikt visu malā un vienkārši būt. Es dāvinu 3 māmiņām atjaunojošu individuālo pirts rituālu pie sevis, Skultes pirtiņā.

Ikdienā strādāju kā transpersonālās psiholoģijas konsultante, pirtniece un psihosomatiskās apzinātības praktiķe, un tas, ko varu patiesi piedāvāt, ir klātbūtne, miers, atbalstošas sarunas un telpa, kurā var uz brīdi neko neturēt un vienkārši būt.

Ja vēlies uzdāvināt savai mammai šo pieredzi, uzraksti man par viņu līdz 7.maijam. Uzraksti vēstuli, kurā pastāsti, kāpēc tieši viņai tas šobrīd varētu būt vajadzīgs. Par to, ko viņa nes, ko varbūt citi neredz, un kāpēc Tu viņai to novēli. Un nosūti to man privāti.

Es izlozēšu 3 vēstuļu autorus, kuru mammas aicināšu pie manis uz šo īpašo rituālu. Sazināšos privāti.

Varbūt tieši šis būs tas mirklis, kurā kāda mamma var atgriezties savā spēkā.

🤍

Evija Estere 🦋

UPD Paldies par dalīšanos! 🤗🙏 Ir rezervēts 🌿🤍Ja šobrīd Tevī ir kāds iekšējs process, kam vēlies pievērst uzmanību vai ra...
29/04/2026

UPD Paldies par dalīšanos! 🤗🙏 Ir rezervēts 🌿🤍

Ja šobrīd Tevī ir kāds iekšējs process, kam vēlies pievērst uzmanību vai radīt telpu apzinātākai izpētei, RĪTDIEN ir atbrīvojies laiks individuālam ievu pirts rituālam. 🌿

Ikdienā nereti piedzīvojam ilgstošu iekšēju spriedzi, mēģinot saprast, kontrolēt vai mainīt situācijas, kas atkārtojas. Šī spriedze var uzkrāties gan domāšanas procesos, gan ķermeniskā līmenī.

Pārmaiņas parasti nenotiek caur piespiešanos, bet gan tad, kad ir pietiekama iekšēja gatavība, nervu sistēmas resursi un droša vide, kur iespējams savu pieredzi pamanīt, izjust un pakāpen*ski integrēt.

✨ Ievziedu laiks dabā var kalpot kā simbolisks un sajūtu līmenī atbalstošs konteksts pārejas procesiem.

Aicinu uz individuālu sesiju Skultes pirtiņā, kur tiek apvienoti:

🌱 pirts process ar augiem un siltumu kā ķermeniskas relaksācijas un sajūtu apzināšanās atbalsts
🌱 transpersonālās psiholoģijas pieejās balstītas metodes (piemēram, vadīta vizualizācija, meditācija, metaforisko asociatīvo karšu izmantošana)
🌱 strukturēta, uz Tavu aktuālo situāciju vērsta refleksija

Šis ir apzināts darbs ar sevi, kas var atbalstīt pašizziņas procesu.

Ja jūti, ka tas Tev šobrīd var būt vērtīgi, droši sazinies 🤍

Sirsnībā,
Evija Estere 🦋

28/04/2026

Ko mēs patiesībā saucam par drošību?

Par to es pēdējā laikā domāju arvien biežāk - gan savā pieredzē, gan sarunās ar klientiem.

Drošību bieži uztveram kā kaut ko ārēju, stabilus apstākļus, paredzamību, kontroli, it kā drošība būtu kaut kas, ko var panākt, sakārtojot pasauli sev apkārt.

Taču psiholoģiski drošība lielā mērā ir iekšēja pieredze - tas, cik saprotama man šķiet situācija un cik pārliecināta es jūtos par savu spēju ar to tikt galā.

Jo vairāk es saprotu, kas notiek, un jo vairāk uzticos savai spējai reaģēt, jo drošāk jūtos.

Un te parādās kaut kas ļoti cilvēcīgs. Reizēm tas, kas man ir pazīstams, sāk šķist drošāks - pat ja es saprotu, ka tas man īsti nenāk par labu. Es ne vienmēr izvēlos to, kas man palīdz augt. Drīzāk es izvēlos to, ko jau zinu.

Zināmais ir paredzams. Un paredzamība nozīmē mazāku slodzi nervu sistēmai - mazāk nezināmā, mazāk nepieciešamības pielāgoties.

Es zinu, ko sagaidīt, kā reaģēt, kā sevi pasargāt. Un dažkārt ar to pietiek, lai justos drošībā, pat tad, ja ilgtermiņā tas mani ierobežo vai sāpina.

Tas nenozīmē, ka es apzināti izvēlos sev kaitēt. Tas nozīmē, ka mana nervu sistēma izvēlas to, kas šķiet pazīstams un prognozējams, jo tas prasa mazāk resursu. Tā ir pašregulācijas forma.

Tajā pašā laikā pastāv arī cita iespēja.

Jo vairāk es jūtos droši sevī, jo mazāk man ir jāpaļaujas tikai uz pazīstamo. Es varu būt situācijās, kur viss nav skaidrs, un joprojām saglabāt spēju domāt, pieņemt lēmumus un nenoreaģēt impulsīvi. Es spēju pamanīt savas emocijas, neļaujot tām pilnībā noteikt manu rīcību.

Savukārt, kad šīs iekšējās drošības pietrūkst, pat neitrālas situācijas var šķist apdraudošas. Es varu kļūt saspringtāka, izvairīgāka vai mēģināt pārmērīgi kontrolēt situāciju. Tā ir nervu sistēmas reakcija uz nedrošības sajūtu.

Tāpēc arvien vairāk man šķiet, ka drošība ir saistīta ar to, kā es tieku galā ar savu iekšējo pieredzi - domām, emocijām, nenoteiktību.

Un tas ir virziens, kurā skatīties - vai es varu pakāpen*ski attīstīt sevī iekšējās drošības sajūtu, lai mana izvēle nebūtu balstīta tikai uz to, kas ir pazīstams?

🤍

Evija Estere 🦋

Address

Strautu Iela 3
Skultes Ciems
LV-4025

Telephone

+37129944017

Website

Alerts

Be the first to know and let us send you an email when Evija Estere • Psiholoģija ķermenī • Skultes pirts posts news and promotions. Your email address will not be used for any other purpose, and you can unsubscribe at any time.

Shortcuts

Share

Category