07/06/2026
Cilvēki bieži sūdzas par smagumu ķermenī, hronisku nogurumu un sajūtu, ka dzīve ir apstājusies. Bet vai esi kādreiz pamanījusi, cik daudz no tā smaguma, ko Tu ikdienā nēsā uz saviem pleciem, vispār pieder Tev?Tieši cik no tā visa ir Tavs?
Jā, dzīve notiek un scenāriji tāpat. Pieaudzis dēls paliek bez darba. Krustmāte sasit mašīnu. Māsa šķiras no vīra. Kaimiņš salauž kāju. Kaut kādi kreņķi attālas māsīcas ģimenē, kuru Tu satiec reizi 5 gados, sazvanāties reizi pusgadā, bet tie visi kreņķi ir Tavi, vaine? Uz visa šī fona, kāds sēž saķēris galvu un vaimanā: "Cik briesmīgs gads! Kā lai es to visu izturu?"
Stop. Kāpēc Tu šīs svešās problēmas pielāko sev kā savu jaunu kleitu?
Tā ir klasiska drāmas karalienes pozīcija un citu cilvēku dzīves mācību zagšana. Mātei nav jāmeklē darbs pieauguša dēla vietā. Tā viņa atņem viņam iespēju būt par vīrieti.
Svešas attiecības nav jādzīvo. Tur, kur risinās divu cilvēku stāsts, trešajam nav nekādas teikšanas un nav ko meklēt. Tiklīdz Tu uzņemies atbildību par pieaugušu radinieku neveiksmēm, Tu uzvelc mugurā svešu nastu. Tu tērē savu dārgo dzīvības enerģiju, lai barotu svešu drāmu, kamēr Tava pašas dzīve, veselība un mērķi stāv dīkstāvē.
Tas nenozīmē, ka Tev jākļūst nejutīgai un jāatsaka palīdzība. Būt līdzjūtīgai un sniegt atbalstu... tam ir milzīga vērtība, ja cilvēks pats Tev to lūdz un ir gatavs rīkoties. ☝️ Bet ir milzīga atšķirība starp patiesu palīdzību un līdzatkarību, kurā Tu vienkārši baro otra upura lomu un ļauj sevi iztukšot.
Kāpēc es par to runāju? Jo kā fasciju terapeite es šo svešo nastu nēsāšanu redzu uz savas kušetes katru dienu.
Fascija ir Tava ķermeņa emocionālā atmiņa un dzīvais tīkls. Tā reaģē uz katru Tavā prātā pieņemto lēmumu. Kad Tu uzņemies risināt citu problēmas, Tavs ķermenis to nesaprot kā 'labdarību', tas reaģē fiziski. Fasciju audi saspringst, saraujas un paņem sev šo svešo stresu. Pleci kļūst cieti, spranda savelkas, paelpot grūti un enerģijas plūsma apstājas. Tu fiziski nēsā māsas šķiršanos vai dēla bezdarbu savos audos. Kamēr šīs nastas nenoliksi malā, fascija paliks saspringta, lai cik daudz Tu to mēģinātu atbrīvot.
Nākamreiz, kad Tev gribēsies sākt vaimanāt par pasaules netaisnību citu cilvēku dzīvēs, nolaid rokas, ievelc elpu un pasaki sev - "Es mīlu savus tuviniekus, bet es cienu viņu tiesības izdzīvot savas mācības pašiem. Es palieku savā dzīvē, savā ķermenī un savā atbildībā."
Ar dvēseles pieskārienu,
Agita 🤍
Pieraksts uz terapiju rakstot ziņu WhatsApp t.28 305 124
📌 Ventspils | Rīga