Linda Kronberga-Svence Prātam un Garam

Linda Kronberga-Svence Prātam un Garam Atdzimšanas Elpošana - intruments, kas pieejams ik vienam, savas dzīves kvalitates uzlabošanai.

Reinkarnacioloģijas ceļojumi -
šīs dzīves, iepriekšējo dzīvju, Dvēseļu pasaules atmiņās, dziedinot un transformējot sevi šodien.

28/08/2026

Kur palikusi Tava dzirkstelīte? ✨
Vai Tevī vēl ir dziļš dzīvesprieks? Iedvesma? Vēlme piedzīvot?

Mēs ienākam šajā pasaulē ar dzirkstelīti sevī.
Ar dzīvesprieku. Ar interesi. Ar vēlmi piedzīvot.

Dvēsele izvēlas nākt fiziskajā ķermenī, lai pieredzētu to, ko iespējams pieredzēt tikai šeit — pieskārienus, sajūtas, dabu, skaistumu, attiecības, kustību, garšas, smaržas, smieklus… pašu dzīvi.

Bet kaut kur pa ceļam mūsu dzirkstelīte mēdz kļūt klusāka.

Tā nepazūd.

Tā var apdzist zem pienākumiem, atbildības, sāpēm, vilšanās, bailēm, lomām, kuras esam uzņēmušās, un priekšstatiem par to, kādām mums jābūt.

Un reizēm pienāk brīdis, kad paskatāmies uz savu dzīvi un saprotam — viss it kā ir, viss notiek, bet kur esmu es? Kur ir mans prieks? Kur ir tā sajūta, ka es patiešām gribu dzīvot un piedzīvot?

Man šķiet, viens no skaistākajiem ceļiem, ko varam sev uzdāvināt, ir ceļš atpakaļ pie savas dzirkstelītes.

Atrast to.
Atcerēties to.
Iepazīt no jauna.
Un ļaut tai atkal iedegties.

Jo no šīs vietas mēs sākam ne tikai eksistēt vai pildīt savus pienākumus. Mēs sākam dzīvot.

Un, kad iededzam savu dzirkstelīti, mēs neviļus palīdzam to atcerēties arī citiem. Nevis glābjot viņus vai darot viņu vietā, bet vienkārši esot dzīvas pašas.

Tāpēc es novēlu katram no mums atrast savu dzirkstelīti.

Un ne tikai atrast.

Ļaut tai degt. ✨

27/08/2026

Radīt ir viegli. Saņemt ir viegli. Baudīt ir viegli.

Mēs, sievietes, ļoti bieži esam iemācījušās dot.
Dot savu laiku, enerģiju, uzmanību, rūpes, mīlestību. Darīt, palīdzēt, parūpēties, noturēt.

Dot mēs protam.

Bet saņemt?

Saņemot mēdz parādīties pretestība. Sajūta, ka tagad būšu parādā. Ka man tas ir jānopelna. Ka nevaru vienkārši pieņemt. Ka drošāk ir visu izdarīt pašai.

Taču, lai mēs spētu patiesi radīt, mums vispirms ir jāļauj sev saņemt.

Saņemt atbalstu.
Saņemt rūpes.
Saņemt mīlestību.
Saņemt naudu.
Saņemt iespējas.
Saņemt baudu.
Saņemt dzīvi.

Nevis uzreiz domājot, kā to atdot atpakaļ, bet ļaujot tam ienākt mūsos un piepildīt mūs.

Jo tikai tad, kad esam piepildītas, mēs varam radīt no pārpilnības.

Tad mūsu došana vairs nenāk no pienākuma, izsīkuma vai sava pēdējā gabaliņa atdošanas. Tā sāk plūst dabiski — no tā, kā mūsos jau ir tik daudz, ka tas vienkārši plūst pāri.

Un tieši šāda radīšana ir viegla.
Tā neiztukšo. Tā piepilda vēl vairāk.

Un šāda došana kļūst vērtīga ne tikai mums pašām, bet arī cilvēkiem mums apkārt un pasaulei kopumā.

Ļauj sev saņemt. Ļauj sev piepildīties. Un tad radi no pārpilnības.

25/08/2026

Ja tu nerunāsi, tu nepateiksi.

Izklausās gandrīz smieklīgi vienkārši, vai ne? Protams — ja nerunāsi, tad nepateiksi.

Bet patiesībā šajā teikumā ir daudz dziļāka jēga.

Padomā par mazu bērnu. Viņš nepiedzimst, mākot runāt. Sākumā ir skaņas. Tad zilbes. Tad viens vārds. Vēlāk divi vārdi kopā. Un tikai runājot, mēģinot, kļūdoties un atkārtojot, viņš pamazām iemācās veidot teikumus un izteikt to, ko vēlas pateikt.

Ar mums, pieaugušajiem, daudzās dzīves jomās ir tieši tāpat.

Mēs nevaram iemācīties runāt par savām sajūtām, ja nekad par tām nerunājam.
Mēs nevaram iemācīties pateikt, ko vēlamies, ja visu laiku klusējam.

Mēs nevaram iemācīties izteikt savu viedokli, ja baidāmies, ka kādam tas nepatiks.

Mēs nevaram iemācīties runāt svešvalodā, kamēr gaidām brīdi, kad beidzot runāsim perfekti.

Un mēs nevaram iemācīties lūgt palīdzību, ja nekad skaļi nepasakām: es pati ar šo netieku galā.

Daudzi no mums vispār nav mācīti runāt par savām sajūtām.
Kad kāds pajautā: “Kā tu jūties?”, bieži vien mūsu vārdu krājums beidzas pie “labi”, “slikti”, “dusmīga”, “normāli”.

Un tad, kad pirmo reizi mēģinām pateikt kaut ko dziļāku, tas var skanēt neveikli.

Es nezinu, kāpēc, bet es tā jūtos.

Es vēl nemāku to izskaidrot, bet man tas nav pieņemami.

Es nezinu, kā pareizi to pateikt, bet es gribu kaut ko citu.

Un ar to pietiek.

Tev nav vispirms jāiemācās perfekti formulēt savas sajūtas un tikai tad jāsāk par tām runāt.

Tu iemācies tās formulēt, runājot.

Tas pats attiecas uz sarunu ar priekšnieku par algu vai darba laiku.

Uz sarunu ar partneri par to, ko tu patiesībā vēlies.

Uz robežu novilkšanu ar vecākiem.

Uz pirmo video Instagram.

Uz publisku uzstāšanos.

Uz pirmo teikumu svešvalodā.

Arī es savulaik norvēģu valodu jau sapratu ļoti labi, bet sākt pašai runāt bija pavisam kas cits.
Un vienīgais veids, kā iemācīties runāt, bija — sākt runāt.

Sākumā varbūt neveikli. Ar kļūdām. Meklējot vārdus. Reizēm tiekot pārprastai.
Bet runāt.

Jo klusējot mēs savu balsi netrenējam.
Un cik bieži mēs savā galvā jau esam izrunājuši veselu sarunu?

Es viņam pateikšu šo. Un tad vēl šo. Un noteikti pateikšu arī to.

Bet pienāk īstais brīdis — un muti nevaram atvērt.

Tāpēc šī šķietami vienkāršā atziņa man atnāca tik spēcīgi:

Ja tu nerunāsi, tu nepateiksi.

Un, iespējams, vēl svarīgāk —
ja tu nesāksi runāt, tu nekad neiemācīsies pateikt to, ko patiesībā vēlies pateikt.

Nav jāgaida, līdz pazudīs bailes.

Nav jāgaida, līdz atradīsi perfektos vārdus.

Nav jāgaida, līdz būsi pārliecināta, ka otrs tevi sapratīs.

Sāc ar savu pirmo “zilbi”.

Es nezinu, kā to pateikt, bet…

Runā.

Kas ir tas, ko tu savā galvā esi pateikusi jau simtiem reižu, bet skaļi — vēl ne reizi?

19/08/2026

Es palūdzu ChatGPT uzrakstīt manas dzīves grāmatas pēdējo lapaspusi. Un nebiju gatava šim… Nebiju gatava ka trāpīs tik precīzi manās šī brīža sajūtās un atziņās.

Viņa tik ilgi bija meklējusi.

Atbildes.
Patiesību.
Mīlestību.
Brīvību.
Sevi.

Viņa bija gājusi cauri cilvēkiem, attiecībām, sāpēm, priekiem, zaudējumiem un atdzimšanām. Cauri tam, ko varēja izskaidrot, un tam, kam nekad nebija vajadzīgs izskaidrojums.

Viņa bija kritusi.
Cēlusies.
Turējusies.
Atlaidusi.
Un atkal sākusi no jauna.

Līdz kādu dienu saprata kaut ko pavisam vienkāršu.

Nekur nebija jānonāk.

Nebija jākļūst par kādu citu.
Nebija sevi jāsalabo.
Nebija pat jāatrod sevi.

Vajadzēja tikai atcerēties.

Es vienmēr esmu bijusi šeit.

Zem visām lomām.
Zem visiem stāstiem par to, kādai man jābūt.
Zem bailēm, pienākumiem un mēģinājumiem būt pietiekamai.

Es.

Un pirmo reizi viņa vairs nejautāja dzīvei:

“Kur tu mani ved?”

Viņa paskatījās uz dzīvi un pasmaidīja.

“Es zinu.”

Tad viņa piecēlās un aizgāja dzīvot.

Nevis dzīvi, kuru no viņas gaidīja.
Nevis dzīvi, kuru viņa bija iemācījusies izdzīvot.

Savu īsto dzīvi.

Un varbūt tieši šeit grāmatai vajadzētu beigties.

Bet viņas dzīvei —

šeit tā tikai sākās.
:::

18/08/2026

Mīlestībā un pateicībā par šo fantastisko kopābūšanu .gauja 🤍 Par lauku, ko mēs kopā radījām, par sarunām, smiekliem, atziņām un vienkārši būšanu kopā.

Un īpašs paldies Inesei , kura mūs aizveda uz Piltiņkalnu.

Tā vieta tiešām ir enerģētiski ļoti spēcīga. Es to sajutu jau labu gabalu pirms paša kalna, bet, nonākot tur, sajūta kļuva vēl intensīvāka. Man šķiet, ka šādās vietās nav jācenšas kaut ko īpaši saprast vai izdarīt. Vienkārši jāseko savām sajūtām un jāļauj sev pieredzēt.

Es Piltiņkalnu izstaigāju caur deviņu čakru sistēmu. Izejot caur katriem vārtiem, sajutu attiecīgās čakras enerģiju, un caur tās prizmu pie manis nāca atziņas. Katrai čakrai savas. Par tām noteikti vēl padalīšos atsevišķi.

Man šis ceļš bija kā jaunas enerģijas iegriešana. Vecu paternu pamanīšana. Kaut kā dziedināšana un atlaišana. Un reizē — jaunas atziņas un jauna sajūta par sevi.

Enerģijas tur izjutu ļoti jaudīgi. Un interesantākais — mēs bijām vairākas, kas tās juta, bet katrai pieredze bija pilnīgi citāda.

Un varbūt tieši tas man vēlreiz atgādināja kaut ko ļoti būtisku:

nav vienas absolūtās patiesības par to, kā mums kaut kas ir jāpieredz.

Mēs katrs šo pasauli piedzīvojam caur sevi. Caur savām sajūtām, savu uztveri, savu pieredzi.

Un mums ir atļauts pieredzēt katram pa savam.
Mums ir atļauts just pa savam.
Un mums ir atļauts ticēt tam, kam mēs ticam.

Fantastiska pēcpusdiena ar fantastiskām dāmām. 🤍

Mīlestībā un dziļā pateicībā par šo pieredzi. ✨

07/08/2026

3.diena, otrā ūdens elpa siltajā ūdenī.

Šodien es ūdenī gāju ar vienu nodomu — pārdefinēt sevi.

Kas es esmu?
Kas ir mana jaunā identitāte?

Un atbilde neatnāca vārdos.

Tā atnāca caur ķermeni.

Es sajutu, kā ķermenis sāk kustēties, šūpoties, atbrīvoties. Brīžiem bija sajūta, ka pats ūdens mani iešūpo manā jaunajā sevis versijā.

Bet visspēcīgākā pieredze bija paļāvība.

Es nezinu, kas būs.
Es nezinu, kā būs.
Es neko nekontrolēju.
Un es ļaujos.

Kādā brīdī ieraudzīju ļoti skaidru sajūtu — it kā upe, kas ilgi bijusi aizbloķēta, beidzot būtu atvērta.

Un šo plūsmu vairs nevar apturēt.

Es drīkstu būt es.
Es drīkstu pateikt, ko vēlos.
Es drīkstu prasīt.
Es drīkstu saņemt.
Es drīkstu nezināt, kāds būs rezultāts.

Un varbūt mana jaunā identitāte nemaz nav par to, ka man jākļūst par kādu citu.

Varbūt tā ir par to, ka es beidzot pārstāju aizturēt to, kas es jau esmu.

05/08/2026

Pirmā diena. Ūdens kurss pie

Ēters.
Nulles punkts.

Nulles punkts ir vieta, kur pilnīgi viss ir iespējams.

Vieta, kur pazūd pagātne un visas robežas, ko esi uzlicis sev. Paliek tikai klātbūtne. Un tieši no šīs telpas sākas patiesa radīšana.
✨

Adresse

Bergen

Åpningstider

Mandag 10:00 - 15:00
Tirsdag 10:00 - 15:00
Onsdag 10:00 - 15:00
Torsdag 10:00 - 15:00
Fredag 10:00 - 15:00
Lørdag 10:00 - 12:00

Telefon

+4794893822

Nettsted

Varslinger

Vær den første som vet og la oss sende deg en e-post når Linda Kronberga-Svence Prātam un Garam legger inn nyheter og kampanjer. Din e-postadresse vil ikke bli brukt til noe annet formål, og du kan når som helst melde deg av.

Kontakt Bedriften

Send en melding til Linda Kronberga-Svence Prātam un Garam:

Snarveier

Del

Type