28/04/2026
Paldies dakterim Pāvels Naumovs par šo vērtīgo atgādinājumu
«KAD ĶERMENIS RUNĀ….”
Mīļie draugi, pacienti, kolēģi!
Mēs dzīvojam laikā, kur ātrums ir kļuvis par galveno mūsu laikmeta “instrumentu”.
Mēs gribam ātri pasūtīt, ātri saņemt, ātri izārstēt.
Un to pašu mēs bieži pieprasām arī no sava ķermeņa - vienu tableti, vienu pilienu, vienu vizīti…
Un lai viss pāriet.
Uzreiz! Uz visiem laikiem! Punkts!
Bez piepūles.
Bez iedziļināšanās.
Bez ieskata sevī.
Bet ne dzīve, ne cilvēka organisms tā nestrādā.
Citreiz pacients atnāk vienu reizi, uzklausa, pamāj ar galvu… un pazūd. Saka: “nepalīdzēja…”
Bet patiesībā cilvēks pats neļauj notikt izveseļošanās procesam, jo, gaidot rezultātu, neizdara savu vissvarīgāko daļu.
Organisms vienmēr dara savu darbu, bet cilvēks ne vienmēr spēj to sadzirdēt un saprast.
Dziedināšanās nav tikai ārsta darbs vai pakalpojums, ko var vienkārši “saņemt”.
Tā ir abpusējā sadarbība. Process.
Ceļš, kurā jāiesaistās arī pašam.
Un šeit slēpjas vēl kāda ļoti smalka lieta…
Ārsts nav tas, kurš steidzas glābt visus.
Viņš nevar izdzīvot cilvēka vietā viņa dzīvi.
Gudrs ārsts paliek mierīgs arī grūtībās.
Viņš nelaiž ļaunumu savā sirdī.
Un reizēm… viņš atlaiž vēlmi “glābt visu pasauli”.
Un tieši tādā veidā - palīdz visvairāk.
Jo patiesība dažreiz ir paradoksāla.
Ārsts ir kā bāka.
Tā taču neskrien pa krastu, meklējot, ko glābt…
Tā vienkārši spīd.
Un tomēr…
Neskatoties uz visu, mēs bieži gribam tikai vienu - lai viss pāriet.
Ātrāk. Mierīgāk. Bez liekām ciešanām.
Temperatūra, klepus, iesnas, nogurums…
Mēs steidzamies apklusināt šos organisma kliedzošos signālus.
Tablete. Aerosols. Ziede.
Un uz brīdi iestājas miers - simptoms ir likvidēts.
Un mūsu labākajam draugam - ķermenim, kurš sauca pēc palīdzības - ir aizbāzta mute.
Bet… vai tas tiešām ir miers?
Vai tas nav tikai klusums pirms daudz nopietnākas iekšējās vētras?
Mūsu ķermenis spēj runāt.
Ne vārdos un loģiskos teikumos, bet ļoti precīzi - caur simptomiem.
Katrs simptoms ir kā signāls, kā ziņa, īstenībā kā labā vēsts.
Jo tas ir organisma mēģinājums atjaunot izjaukto līdzsvaru.
Temperatūra - tas nav ienaidnieks, bet palīgs.
Organisma mēģinājums sakārtot to, kas ir izjucis.
Pie paaugstinātas temperatūras aktivizējas aizsardzības procesi - piemēram, pastiprināti veidojas interferons, kas kavē vīrusu vairošanos, aktivizējas imūnās šūnas, un ātrāk norit iekaisuma pašregulācija.
Paaugstināta temperatūra ir organisma apzināta reakcija - radīt vidi, kurā slimības izraisītājiem kļūst grūtāk izdzīvot, bet pašam cilvēkam - vieglāk atveseļoties.
Un, pareizi novērtējot situāciju, arī homeopātija var būt saudzīgs atbalsts, īpaši bērna organismam, vienlaikus neaizmirstot, ka ļoti augstas temperatūras gadījumā nepieciešama uzmanīga novērošana un ārsta konsultācija.
Iesnas - tas nav tikai traucēklis, bet arī attīrīšanās, un reizēm signāls par iekšēju spriedzi vai “sastrēgumu”.
Klepus - tas nav tikai simptoms.
Tā arī ir reakcija. Centieni izstumt ārā to, kas traucē elpot - un reizēm ne tikai fiziski.
Un šeit sākas pats interesantākais…
Jo jautājums nav tikai par to, ko mēs jūtam.
Jautājums ir - vai mēs vispār spējam sevi sadzirdēt?
Mūsdienās mēs esam iemācījušies ļoti ātri apspiest: simptomus, emocijas, nogurumu, citus…un paši sevi.
Bet ķermenis nav mūsu ienaidnieks.
Viņš nekad nedarbojas pret mums.
Tieši otrādi - viņš vienmēr ir mūsu pusē.
Un reizēm slimība nav problēma, bet mēģinājums mūs pasargāt, apstādināt, kaut ko parādīt, lai galu galā palīdzēt atgriezties pie sevis.
Varbūt ne vienmēr vajag uzreiz cīnīties.
Varbūt dažreiz pietiek apstāties, ieklausīties un pajautāt sev: KO MANS ĶERMENIS ŠOBRĪD MĒĢINA PATEIKT?
Jo brīdī, kad mēs sākam šos signālus sadzirdēt - sākas dziedināšanās.
Mīļie draugi!
Lai mums katram pietiek spēka sadzirdēt sevi un drosmes - uzticēties patiesībai.
Lai katrs no mums atrod savu bāku
un iemācās tai sekot.
Sirsnībā,
Jūsu dr. Pāvels
